Brāļi

Flāmu autors Barts Mūjārts (Bart Moeyaert) pavisam neilgu laiku pēc savas grāmatas “Tagad visus sauc Sorry” (latviešu valodā izdevis apgāds “Pētergailis”, 2019) publicēšanas, ieguva 2019. Gada Astridas Lindgrēnes piemiņas balvu (ALMA). Tā ir visprestižākā literārā balva, kas literārajās aprindās pazīstama arī kā Nobela prēmija jaunatnes literatūrā. 480 000 eiro lielās balvas ieguvēju,klātesot nominantiem un Astridas Lindgrēnes žūrijas pārstāvjiem,pasludināja Boloņas bērnu grāmatu izstādē Itālijā, kur notika arī tiešraides pieslēgums Stokholmai, kas ir balvas mītnes vieta.Astrīdas Lindgrēnes piemiņas balva (ALMA) tika izveidota 2002. gadā par godu togad mūžībā aigājušajai leģendārajai zviedru autorei Astridai Lindgrēnei.

Žūrija no vairāk nekā 60 kandidātu saraksta izvēlējās Bartu Mūjārtu, kura ceļš līdz balvai bijis 16 gadus ilgs.

Barta Mūjarta grāmata “Brāļi” ir daļēji autobiogrāfiska, ļaujot ieskatīties autora ģimenē, kurā starp septiņiem brāļiem - Vecāko, Klusāko,Īstāko,Tālāko, Mīļāko, Ātrāko,- Barts bija visjaunākais. Autors savus bērnības novērojumus ir fiksējis atsevišķos stāstos, kuros līdztekus bērnības spilgtākajiem mirkļiem un delverībām, Mūjarts ar kinematogrāfisku precizitāti ir iemūžinājis arī savas bērnības izjūtas un domas, kas šādos darbos ir retums.

Autora bērnības atmiņām kā daudzkrāsainam kaleidoskopam nemanāmi izdodas lasītājus ievest arī pašu bērnības atmiņu takās un noskaņās. Stāstos pastāvīga klātbūtne ir mātes un tēva sacītajam - vai tā būtu lēnas ēšanas apguve vai pārrunas par uzvedība pie galda. Līdztekus spilgtajiem un precīzajiem atmiņu stāstījumiem, autors nemēģina tos izskaistināt vai sniegt pedagoģiskus komentārus par vienu vai otru bērnības situāciju- tās atstātas vērtēšanā lasītājiem.

Barta Mūjarta varonis ir “sarežģītais zvirbulēns”, kurš pirms gulētiešanas nedomā “parastās” bērnu domas par simts aitiņām, bet gan par eksistenciālām un ļoti specifiskām lietām: “Es paliku guļam, saritinājies zem segas, ar ciet acīm. Palauzīju galvu par to, ko jau zinu. Zināju, ka dažiem kapu apbedījumiem nav smakas un mirušajiem, kas augšāmcēlušies, arī kaut kas ir, taču par to, ka mūsu tēvs sūc asinis vai kādreiz jau bijis nomiris, es negribēju prātot. Es ātri domāju par ko citu. Vai mūsu tēvs kādreiz ir odis pēc kaut kā vēl, ne pēc tabakas no zilās paciņas, to es gribēju ātri saprast.”