“Vilšanās izskatās pēc smiltīs nomestas pavadas, to es tagad zinu pavisam skaidri. Šī pavada joprojām guļ tajās smiltīs, un pat daudzus gadus vēlāk, kad jau esmu pieaugusi un no ielas paņēmusi kucēnu, un izaudzinājusi par lielu suni, katru reizi, kad eju pastaigā un pieskaros viņa saitei, manī ieplūst mātes vilšanās un mana vainas izjūta; tā sajaucas, piepilda un nospriego pavadu un tās turpinājumā esošo roku.”