Mans kara gads

“Mans kara gads” ir stāsts par spītīgu gaismas staru tumsā, par spēka un prieka meklējumiem sarežģītā laikā un par visus dvēseles karus uzvarošu mīlestību.
Redaktore

Šoreiz jau no paša sākuma bija skaidrs, ka Zanei iegaršojies rakstīt. Protams, gada pirmajās dienās viņa vēl mazliet tielējās – sak’, nē, nē, es jau tāpat vien… tas jau nav izdošanai… kurš tad to lasīs...? Smieklīgi, vai ne? Kuru viņa gribēja piemānīt – mani? Pat aiz mīlīgi nolaistajām skropstām viltīgi zibsnīja jaunās rakstnieces azarts.
Nu labi, es domāju, lai raksta – tikai interesanti, par ko? Pandēmija bija cauri, dzīve diezgan strauji atgriezusies vecajās sliedēs. Disertācija? Tas, protams, bija nopietni, bet vai ar to būtu pietiekami dienasgrāmatai? Labi, vienmēr jau var notikt kāda dabas kataklizma vai cits dramatisks notikums, kas tik ļoti satricina rāmo dzīves plūdumu, ka kļūst par iedvesmas avotu grāmatai, tomēr – piekritīsiet – ir diezgan muļķīgi pēc kaut kā tāda ilgoties. Īsāk sakot, 2022. gads nesolījās būt pārsteigumiem bagāts.
Tā tas arī sākās, kā parasti – ar sniegainām ielām un visādām darīšanām. Un tad pienāca 24. februāris.
Šajā dienā Zanei ierakstu nav. Tikai nākamajā dienā viņas dienasgrāmatā parādās teikums: “Vakar Krievija iebruka Ukrainā. Ir sācies karš.”
Es rakstu 2023. gada martā. Šogad man vairāk par visu gribētos sagaidīt Zanes ierakstu: “Krievu armija ir izdzīta no Ukrainas. Karš ir beidzies.”
Vilis Daudziņš