Varu liecināt. Laikabiedri par žurnālistikas personību Voldemāru Krustiņu

Cilvēku ar neaptverami plašu un daudzveidīgu ietekmju loku uz indivīdu un kolektīvo apziņu, bezapziņu.
Jā, viņš bija arī Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas orgāna redaktors (1965–1976); Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas biroja loceklis; arī Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedrs, cilvēks, kurš papildinājis izglītību Augstākajā partijas skolā Maskavā. Bija arī Latvijas padomju enciklopēdijas (R., 1981–1988) galvenā redaktora vietnieks. Tātad pastāvošās iekārtas, okupācijas varai it kā lojāls, uzskatus un sistēmu atbalstošs, garīgās sfēras pārveides aktīvs līdzdalībnieks. Bet to nevar vērtēt tik vienkāršoti. Ne vēsture, ne cilvēku likteņi nav pavirši apcerami, novērtējami un zinātniskās sistēmās klasificējami.
Latvijas vēsturnieki vēl piesardzīgi un bikli pēta, izvirza nopietnus argumentus atšķirībām, strāvojumiem un notikumiem trešās okupācijas (1944–1991) gados. Nacionālās pretošanās kustības atšķirīgās formas, kolaborācija, kultūrtelpa, lustrācija, mākslas un sabiedrisko mediju pārvaldība, citi sarežģīti jautājumi ideoloģijas krīzes laikā (1965–1985) pagaidām vairāk uzdod jautājumus, nekā sniedz dziļas un vairāk vai mazāk ticamas atbildes. Tāpēc katra liecība, kas ir parādības, notikumus, cilvēkus skaidrojoša, papildinoša, atklājoša no cita skata punkta var būt rosinoša līdzās nepilnīgajām dokumentālajām liecībām, postīto arhīvu un kartotēku ziņām savstarpējo vienošanos, noklusējumu esamībā un daudzu citu šķēršļu nepārvaramība patiesības meklējumos.
Pateicība katram, kurš dalījās savās atmiņās, vērojumos, atziņās un veicināja grāmatas tapšanu.