Vienā likteņdejā savijušies mūži

€19.95

Vai neizlēmīgais Džuzepe būtu uzrakstījis savu vienīgo romānu, ja nebūtu Aleksandras noteiktības? Iespējams, ka nē. “Trīcošā dvēsele” — tā savu meitu, psihoanalītiķi, raksturoja Itālijas karaliskā dziedātāja Alise Barbi, kuras muzikālais sniegums un personība spēja sajūsmināt Johannesu Brāmsu. Vai romānu pēc autora nāves publicētu, ja par to nebūtu parūpējušies atraitne un abu adoptētais dēls Džoakīno? Visticamāk, ka nē… Tad mums visiem trūktu iemīļotā intelektuālā bestsellera, kuram ir īpaša vieta Latvijas kultūras vēsturē, kā arī aizraujošās Viskonti filmas, par kuru jūsmo kinomīļi visā pasaulē!
Mīlestība spēj visu. Pat neiespējamo

Pirms 88 gadiem satikās dižciltīgas itāliešu dzimtas atvase — rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza ar Vidzemes ietekmīgākās muižnieku dzimtas baronesi Aleksandru fon Volfu un Stāmerienas gleznainā apkārtne sniedza pasaulslavenā romāna “Gepards” autora iztēlei tik nepieciešamā miera, klusuma un apceres iespēju. No Sicīlijas klinšainās un Vidzemes mežiem apaugušās ainavas skatītā epizode atklāj notikumiem un pārdzīvojumiem bagātu laikmetu. Viens no tā sākuma punktiem ir “mākslinieka Jozefa Tomasi” un “mājsaimnieces Aleksandras Wolff” izraksts no laulību reģistra par Latvijas pareizticīgo Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā Rīgā 1932. gada 24. augustā noslēgtām laulībām. Baznīcas virsmācītāja Aleksandra Makedonska drosme savienot ar svētajām laulības saitēm divus intelekta un gara aristokrātus ir ne vien sekmējusi abu dzīvesbiedru talanta uzplaukumu, bet arī ierakstījusi mājīgo, klasicisma formās celto Rīgas koka baznīciņu, līdzīgi kā romantisko Stāmerienas pili, gan tūrisma, gan pasaules literatūras vēstures kartē.
Ojārs Spārītis,
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents,
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors