Kājām pa ugunszemi

Kā samaksāt nepārtrauktu darbu? Ir aktieri – tehniķi, un viņus, iespējams, loma īpaši dziļi neuzjundī. Viņiem noteikti ir vieglāk. Visu tikai izcili tehniski izdarīt – diezin vai tas ir īstais ceļš. Un diezin vai šādu, Gunāra Priedes vārdiem runājot, “aukstām rokām veidotu māla pīlīti”, skatītāji iemīlēs. Mani pie aktieriem – tehniķiem nevar pieskaitīt nekādā ziņā. Paliek otrs ceļš – negausīgi, bez atmiņas tērēt nervu šūnas, kuras, kā zināms, neatjaunojas. Domāju, ka nevienam nav lemts iemiesoties otrā cilvēkā. Jebkurš aktieris, spēlējot vienalga ko – slepkavu vai mācītāju –, iepazīstot tēlu, lasa, meklē sajūtas. Tik tiešām maksimāli cenšas ieiet tēlā. Taču paliek sevī. Tas ir purvs, kurš iesūc cilvēku. Jā, mēs atdodam sevi un kļūstam bagātāki. Bet viss izjustais, vienalga – labais vai ļaunais, paliek tevī. Ne velti es tos poļitruku tekstus esmu tūdaļ metis no galvas laukā. Jebkura mīlestība, arī darba mīlestība var būt ne tikai liela prieka un laimes, bet arī traģēdijas avots. Mīlestība – otram došana, otra saudzēšana, sava vājuma pārvarēšana laiku pa laikam atgriežoties savas mīlestības sākotnē. Jaunais ir labi aizmirsts vecais – mēdza atgādināt Eduards Smiļģis, kā arī mana mamma. Ir agresīvi cilvēki, kuri savu ticību, savu patiesību uzskata par vienīgo un īsteno. Es zinu, ka pasaule kļūtu citādāka, ja citādāki kļūtu mēs paši. Bet nē – mēdzam otram piemērot savu olekti un varmācīgi lauzt citu cilvēku. Aizmirstot, ka pamatuzdevums ir mīlēt un ticēt. Vai cilvēkam ir iespējams būt absolūti tīram? Domāju, ka tīrs vari būt, tikai dodot. Ja tu ko ņem, tad neizbēgami rīkojies sava “ego” vārdā. Kur sākas un kur beidzas fanātisms – darbā, mākslā, mīlā, it visur? Tas ir Dieva dots talants – atrast robežšķirtni. (P. Butkēvičs)