Motocikls

1965. gads. Godprātīgi, naivi komjaunieši un viltīgi konjunktūras komjaunieši, Latvijā plašā straumē ieplūst pārceļotāji no plašās padomju savienības, klaja rusifikācija, parādās Raimonds Pauls, Imants Kalniņš ir pārņemts ar The Beatles, drīz viņš sāks provocēt brīvdomību, radioaparāts “Spīdola” par godu Raiņa Spīdolai. Tiek uzkonstruēts mikroautobusa “Latvija” prototips, sāk darboties Pļaviņu HES. Neviens muti nepalaiž, jo nezina, kurš darba kolēģis vai studiju biedrs varētu būt VDK ziņotājs. Gagarins jau ir uzlidojis kosmosā un noskaidrojis, ka debesīs Dieva nav. Tagadējā Esplanādē tiek atklāts piemineklis Rainim. Ideoloģiskā cenzūra ir pilnbriedā.
Tomēr šai vidē parādās pirmie īstas dzejas iedīgļi, dzeja ar dzīvām emocijām, reizēm panaiva, bet tomēr no sirds, nevis no idejiskas konjunktūras. Vairāku Latvijas dzejnieku grāmatas vairs neiekļaujas valdošās ideoloģijas nosacījumos. Cilvēki arī ir noilgojušies pēc tiešas, emocionālas runas. Šajā brīvas, brīvākas dzejas vilnī top arī grāmata “Motocikls”. Tā iegūst lielu popularitāti. Leģendārais režisors Pēteris Pētersons iestudē skatītāju iemīļotu izrādi. Cilvēkiem ir apnicis vārda sastingums, tā ideoloģiskā vadāmība. Cilvēkiem tas ir apnicis arī teātrī un mūzikā. Un cilvēkiem ir apnikušas stīvas, pompozas gleznas. “Motocikls” nāk kā svaiga vēja pūsma. Jaunākiem cilvēkiem tas nav saprotams – kāpēc gan tika reglamentētas sajūtas un emocijas? Brīvas sajūtas un emocijas noved līdz brīvdomībai.