Antigones likums. Grāmatas " Ardievu Atlantīda!" turpinājums

Izcilā kinozinātniece, Latvijas kinokritikas granddāma Valentīna Freimane (1922–2018) ir īpaša parādība Latvijas kultūras vēsturē – viņas zināšanas par pasaules teātra un kino procesiem, padomju laikā vadītais leģendārais kinolektorijs un ilgu gadu garumā mērāmais pedagoģiskais un publicistiskais darbs ietekmējuši un iedvesmojuši vairākas Latvijas kultūras personību paaudzes. Svarīgi arī, ka visa šī ieguldījuma pamatā ir spēcīga personība ar neparastu biogrāfiju – laimīgu un intelektuāli piepildītu bērnību starptautiski atvērtā vidē, kam sekoja ciešanu gadi Otrā pasaules kara un holokausta laikā, kad tikko studijas uzsākusī Valentīna pēkšņi un traģiski zaudēja visus tuvos cilvēkus, palika viena un bija spiesta slēpties svešu cilvēku mājās.
Šīs it kā „divas dzīves” Valentīna Freimane aprakstīja grāmatā Ardievu, Atlantīda! (2010), kas izpelnījās ārkārtīgu popularitāti un papildtirāžas Latvijā, tika arī tulkota un izdota vācu, krievu un lietuviešu valodā. Pirmās grāmatas stāsts noslēdzās 1944. gada oktobrī, līdz ar vācu okupācijas perioda beigām Rīgā, un pēc grāmatas iznākšanas daudzās sarunās ar lasītājiem Valentīna Freimane dzirdējusi mudinājumu turpināt atmiņu rakstīšanu, stāstīt arī padomju perioda un turpmāko gadu notikumus un procesus.

Otrās grāmatas manuskriptu Valentīna Freimane sāka veidot kopā ar redaktori Jolantu Treili, kura pie manuskripta strādājusi astoņus gadus – vispirms, ilgstoši un regulāri tiekoties, uzklausīja un ierakstīja diktofonā atmiņu stāstus, bet pēc Valentīnas aiziešanas mūžībā no šiem daudzu stundu ierakstiem ilgi un rūpīgi būvēja grāmatu.

Pirmās grāmatas ievadā Valentīna Freimane iezīmēja: „Paveroties atpakaļ, savā mūžā varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves, citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists.” Sekojot šai idejai un pieņemot, ka pirmās divas dzīves aprakstītas grāmatā Ardievu, Atlantīda!, otrā grāmata Antigones likums sākas ar „trešo dzīvi” – pirmajiem pēckara gadiem Rīgā –, seko arī visas pārējās „dzīves”, kurās ietilpst nozīmīgi dzīves posmi, laikabiedri un kultūras personības Liepājā, Maskavā, atkal Rīgā un Berlīnē.