Meistars daudz zīmēja. Man šķiet, tā bija tāda organiska nepieciešamība — pastāvīgi darboties ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu (tiklīdz tāda uzradās), kas tolaik nu nekādi neskaitījās labais tonis. Arī sarunājoties viņš vienmēr, galda galā sēdēdams, kaut ko zīmēja. Borisa Bērziņa arhīvs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabā ne vien izstādēm domātas grafiskas kompozīcijas, bet arī vairāk nekā 10 tūkstošus šādu brīvi raisījušos lielu un mazu zīmējumu. Savi zīmējumu krājumi atrodas privātkolekcijās. Grāmatā nedaudz arī no šīs bagātības. Borisa Bērziņa iztēle šajā plastiskās formas lineāro iespēju valstībā šķiet neizsmeļama un pašas līnijas iespēju pārvaldība — ģeniāla. Pāris vilcienos uzburtais ir tikpat reāli raksturīgs un dzīvelīgs kā no štrihu kaskādēm iznirstošais. Tāpat — tematiskā atvērtība visdažādākos virzienos.
— Grāmatas sastādītāja Laima Slava