Dzīvi cilvēki

Romāna “Vongezers” turpinājums

Izdzīvojušajiem – tostarp bijušajiem mīlniekiem, bijušajiem partneriem un bijušajiem draugiem – tagad ir jāiemācās sadzīvot uz Vongezera mazās salas, spītējot draudošajām briesmām.

Ierastās pasaules vairs nav, tā sarukusi līdz tuvākā nama sienām. Kas tur atrodas – dzīvie vai mirušie, draugi vai ienaidnieki?

Cilvēks cilvēkam – glābējs vai vilks? Noslēgtā telpā skaņas kļūst spalgākas, krāsas košākas un emocijas saasinās līdz galējībai.

Greizsirdība, bailes, niknums pāraug paši sevi. Vai mīlestībai, maigumam, pateicībai vispār ir vēl kādas izredzes? Anna ir vienā būrī ar tiem, kuri viņai dārgāki par visu uz pasaules, tomēr arī tie, no kuriem viņa reiz ir visiem spēkiem vairījusies, tagad ir viņai blakus. Un tā jau ir viņas personiskā apokalipse. “Annas apokalipse”...

Janas Vagneres (dz. 1973), krievu rakstnieces, debijas romāns “Vongezers” tika tulkots un izdots daudzās valodās, tas ieguvis literārās balvas un pēc tā motīviem uzņemts arī televīzijas seriāls. Romāns “Dzīvi cilvēki” ir tā turpinājums.

No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Atsauces par romānu “Dzīvi cilvēki” Goodreads.com:
“Šī grāmata “aizķer”, patiešām aizķer sirdi un aizķērusi velk, velk, grib sirdi izgriezt ar iekšpusi ārup. Satriecošs, baiss un smags stāsts, no kura tomēr nekādi nav iespējams, vienkārši nav iespējams atrauties. Un man pirmoreiz turpinājums patika labāk nekā pirmā grāmata. Tas ir skarbāks un niknāks, un vietām šausminošs, TOMĒR, neraugoties uz šiem epitetiem, lielisks! Ak Dievs! Cik reālistiski izstāstīts viss stāsts! Es pieceļos un stāvot aplaudēju Janai Vagnerei! Noteikti lasīšu citas viņas grāmatas, ja viņa izlems uzrakstīt vēl kaut ko!”

“Bērnībā man nekad nepatika ne grāmatas, ne filmas par visādiem robinsoniem krūzo. Toreiz domāju, ka tas ir puikām. Un, pat pieaugusi, noskatījusies “Pamesto” un citas līdzīgas filmas, es apzinājos, ka tā ir fantastika un tā nemēdz būt. Jā, bija interesanti, taču neaizķēra. Nekas īpaši neaizķēra. Līdz abām Janas Vagneres grāmatām – “Vongezers” un tās turpinājumam “Dzīvi cilvēki”. Neaizķēra tik ilgi, līdz biju noticējusi, ka tie patiešām ir dzīvi cilvēki. Ar raksturiem vai pilnīgi bez rakstura. Ar spēkiem un vājībām. Ar neiespējamību dzīvot viņu vidū un bez viņiem. Un ar ļoti skaidru apzināšanos, ka jebkurā sižetā, tāpat kā dzīvē, var paļauties tikai uz sevi. Šīs abas ir labākās pēdējos gados izlasītās grāmatas.”

“Izlasīju romānu “Vongezers”, tad noskatījos seriālu, pēc tam sāku lasīt šo grāmatu. Seriāls sajauca galvu. Tie ir pilnīgi dažādi stāsti!
Runājot par grāmatu “Dzīvi cilvēki” – tā ir aizraujoša un izlasāma vienā elpas vilcienā. Tik ļoti reālistiski! Tomēr beigās šo to vajadzēja pārlasīt, un ar nobeigumu man nepietika. Vai būs trešā grāmata?:)”