Šalom, Sibīrija!

Ir apbrīnojami, cik daudzi cilvēki, izgājuši cauri neiedomājamām grūtībām un pārbaudījumiem, ir spējuši saglabāt cerīgu skatu uz dzīvi, ir pārdzīvojumos kaldinājuši spēcīgu raksturu un gribasspēku, ir varējuši pārdzīvot, panākot sekmes, un neļauties, lai rētas tos nomāktu, bet gan veltīt savus spēkus, lai brūces pārvērstos stiprumā, cerībā un pulsējošā sirds gaismas starā. Mums visiem, katram savā veidā, ir bijis jāatnāk mājās uz neatkarību atguvušo Latviju. Šodienas pienākums un atbildība ir turpināt aktīvu dzīves stāstu vākšanas darbu – tas nepieciešams ne tikai vēsturei, bet arī tam, lai mūsu tauta, dziļi viens otru uzklausot un izprotot, turpinātu vienotības tilta stiprināšanu. Cilvēku dzīves stāsti un raksturi veido tautas dvēseli un sirdsapziņu. Lai arī tik ļoti izkaisīti pasaulē, bet viņus visus vieno Latvija. Tautas dzīves stāsti veido tiltu, pa kuru visi var atnākt mājās. Latvijā.
Vaira Vīķe–Freiberga
Valsts prezidente (1999–2007)

Skaita ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941. gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2. Pasaules kara laikā. 70. gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur. Esam intervējuši 670 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Amerikā. Esam saņēmuši daudz gaismas, mīlestības un cerības apliecinājumus mūsu Latvijas nākotnei. Gribam to nodot nākamajam paaudzēm.
Dzintra Geka,
Fonda «Sibīrijas bērni» dibinātāja