Viss štokos, muterīt!

Vārdam “bērnība” ir īpaša garša. Vienam tā garšos pēc vecmammas ceptas biezpiena plātsmaizes, citam – pēc piesaulītē salasītām pirmajām meža zemenēm, vēl kādam – pēc Amerikas radu atsūtītās košļenes ar piparmētru garšu.
Vārdam “bērnība” ir īpaša smarža. Vai tā būtu svaigi slaukta piena smarža, vai vējā izpurinātas gultasveļas svaigais aromāts, vai bagātīgās ceriņziedu notis Rīgas “Dzintara” smaržu burciņā.
Katram no mums garša, smarža un izjūtas ir savas. Neatkārtojamas. Neaizmirstamas. Uz visu dzīvi ierakstītas smadzeņu krociņās.
Visiem tās rada siltumu, kņudoņu sirsniņā un smaidu sejā. Nobrāztie ceļgali, nopērtie dibeni un ar ceļmallapām apsegtie savainotie pirksti ir aizmirsušies, atstājot vien neizprotamu skumju un prieka sajaukumu.
Arī tad, ja bērnībā noticis kas pavisam slikts, laiks visam pārsedzis saudzējošu plīvuru, un nu jau varam atpakaļ raudzīties ar vieglumu.
Bērnam nav svarīgi, kāds laiks un politiskā situācija ir apkārt. Bērns bauda savu bērnību. Pārtikušu, trūcīgu, laimīgu, mazāk laimīgu... Bērnība ir īpašs laiks. Tāds, ko noglabāt mazā koka lādītē un paņemt līdzi. Tāds, kurā gremdēties, samīļojot savu bērnības lācīti. Tāds, kuru atceroties skaļi iesmieties pārpildītā tramvajā.
Bērnība, pusaudžu gadi, jaunība – mūsu dzīves skaistākais, bet reizē arī dullākais laiks. Lai kādi darbi, nedarbi un blēņas netiktu darītas, ir pilnīgi skaidrs, ka viss būs kārtībā, ka vecākiem viss nav jāzina, ka paši lieli, tiksim galā!
Tāpēc:
– Viss būs štokos, muterīt!