Suņuburkšķis

Nemeklējiet mani izslāpušos tuksnešos un klinšu alās, nemeklējiet mani tur, kur manis nav. Es esmu mūsu mīļās zemes ziedu pilnās gravās vai klusos upes līčos, kur rudens aukstie vēji mani nebiedē. Es – suņuburkšķis – tvīkstu ilgās dzirdēt brīnumaino stāstu par mīlestību mūža garumā. Reibst buldurjānis laimē, tam apkārt vijas madara, bet vīgrieze no manis – suņuburkšķa – mulsu skatu nenolaiž. Man citas laimes nevajag. Mani glāsta spāre spārnu galiem, bite kaut ko saldu, uz pleca uzmetusies, dūc, mārīte no mana zieda uzsāk ceļu pretī debesīm, un taurenītis atlido, lai redzētu, cik manī medus vasariņa sakrājusi būs.
Jā, mana plauksta nav zaudējusi maigumu noglāstīt suņuburkšķi ceļa malā. Un reizēm dzīve piespēlē ko tādu, ka pārņem ilgas aizbēgt un paslēpties kā suņuburkšķim starp suņuburkšķiem... kas zied tik pacietīgi nemainīgi naivi savā trauslumā.
Maija Stepēna

Rudens vējos es paslēpšos sevī,
lai nedzirdētu, kā koki raud.
Ar rudens vējiem, ne gribēts,
ne mīlēts,
kaut kas manī ielauzties draud.
Rudens vējos skan atvadu zvani –
viss dzīvais grimst miegā klusi.
Rudens vējos skan gājputnu
sauciens:
– Nāc līdzi, nāc līdzi uz saulaino pusi!
Rudens vējos es mūžību jūtu –
neizzināto, kas garām plūst.
Rudens vējos sargāšu sevī
to sveci,
kas deg vēl un palēnām kūst.
Liels paldies autorei par sadarbību!