Baltās takas

Romāns “Baltās takas” nekādā ziņā nav autobiogrāfisks, tikai notikumos aprakstītās vietas un laiks ir īsts. Šis ir pirmais manis sarakstītais romāns, kas tapis pirms aptuveni 50 gadiem. Dažus gadus vēlāk uzrakstīju savu nākamo romānu. Rakstījusi esmu ļoti daudz, taču saglabājušies ir tikai šie divi minētie.

Tā kā esmu pēckara bērns un esmu bijusi lieciniece savu vecāku liktenim, tad šobrīd notiekošais karš Ukrainā man atsauca atmiņā bērnību un jaunības laiku, par kuru stāstīts manā pirmajā romānā “Baltās takas”. Lai gan darbs ir rakstīts pirms 50 gadiem, tas ļoti rezonē ar šī brīža sajūtām un situāciju pasaulē.

Dienu un nakti, ziemu un vasaru jautri čalo nerātnā Skanstupīte. Pavasaros smagus, ziediem piebērtus zarus šūpo baltās ievas, ticēdamas – tām mūžīgi lemts spoguļoties skaidrajā upes ūdenī un noreibt pašām savā baltajā mīlestībā.
Čirkst balts sniegs zem slēpēm. Tālumā aizvijas baltas cerību sliedes. Romāna “Baltās takas” galvenā varone vidusskolniece Ieva sapurina savus zeltainos matus, draiski iesmejas, atgrūžas ar slēpju nūjām... Slīd vareni! Tramplīns! Lidojums! Noturēties kājās! Gadās arī krist. Jāspēj piecelties. Gluži kā dzīvē... Iemīlēšanās. Mīlestība. Satikta skolas gados. Cik stipra tā būs? Šķiet, uz mūžu. Vai varbūt tomēr bērnības draudzība pāraugs mīlestībā?