Par "performanču mākslas vecmāmiņu" dēvētā Marina Abramoviča dzimusi 1946. gadā Belgradā. Viņas vecāki ieņēma augstus amatus Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā un mājās bērniem bija noteikuši militāri dzelžainu režīmu. Abramoviča studēja Mākslas akadēmijā Belgradā un Zagrebā, 29 gadu vecumā devās uz Amsterdamu, kur iepazinās ar vācu mākslinieku Ulaju, ar kuru kopā bija gan dzīvē, gan mākslā līdz 1988. gadam. Pēcāk Abramoviča pievērsās solokarjerai, par vadmotīviem viņas performancēs, instalācijās, videodarbos un fotogrāfijās kļuva Balkānu folklora, Dienvidslāvijas kara sekas, dzīves un nāves saspēle. Par performanci Balkānu baroks māksliniece saņēma 1997. gada Venēcijas biennāles galveno balvu Zelta lauva. 2001. gadā Abramoviča pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, kur viņas māksla kļuva pieklusinātāka un meditatīvāka.