Metrs un Dēmetra

Igauņu dzejnieks Kalevs Keskila (Kalev Kesküla) pēc eposa iznākša¬nas 2004. gadā laikrakstā “Eesti Ekspress” autoram jautāja, kāpēc viņš nolēmis rakstīt eposu, vai mūsdienās tas vispār ir iespējams, vai mūsu laiks ir pietiekami episks? Haso Krulls atbildēja: “Jā, eposs bieži tiek uzskatīts par noslēgtu žanru. Visi lielie, vidējie un mazie eposi esot jau uzrakstīti; šodienas lielais formāts ir romāns, vidējais — novele vai luga, bet mazais — dzejolis. Taču patiesībā mūsdienu cilvēks dzīvo daudzos laikos vienlaicīgi. Tagadējie galvenie literārie veidi ir mutiski un rakstiski, tie nonāk pie sava “klausītāja” vai “lasītāja” ar televīzijas vai audio un video ierakstu starpniecību. Ja šo starpžanru literatūru pētām no pietiekamas distances, tad tajā var atrast ļoti daudz mītiskā un episkā materiāla. Jautājums pašlaik ir tāds, vai ir aktivizēti visi mītiskie un episkie slāņi, kas spētu palīdzēt mūsdienu cilvēkam radīt savu kosmosu? Es domāju, ka nav. Jā, ir melnais tūkstotis seno stāstu, aizmirstu teiku, seno kosmogoniju, kas varētu mūs uzrunāt vismaz tikpat spēcīgi kā tie stāsti, kuri pašlaik ir kultūras apgrozījumā. Tā arī ir eposa tēma.”

“Haso Krulls eposa tekstā veiksmīgi ir iekausējis aborigēnu, tlinkitu, maoru, mongoļu, polinēziešu, senskandināvu, sengieķu un citu tautu sāgu, leģendu un seno tautasdziesmu motīvus. Iespaidīgs ir aborigēnu motīvs par Gulibandžu un bumerangu. Gulibandža met bumerangu — simboliski dēlu Vangalu —, kas vienmēr atgriežas atpakaļ. Taču reiz, aizmetot to pāri jūrai, bumerangs pazūd. Sapratis, ka ir notikusi nelaime, Gulibandža iet dēlu mek¬lēt. Ne mazāk būtisks eposam ir islandiešu Njala motīvs par Torgrīmu un Gunnaru, arī aborigēnu stāsti par ērgli un koijotu, kas nes kurvi ar Sauli un Mēnesi, vai koijotu un veco vīru, kurš mācēja savas acis uzmest kokā.”