Gaisma okeānā MV

Bērna raudas neapklusa. Tālumā noklaudzēja bākas durvis, un uz balkona parādījās Toma garais stāvs. Viņš pārlūkoja apkārtni ar binokli. − Īzij, laiva! − viņš iekliedzās un rādīja lejup uz līci. – Krastā ir laiva.
Tad viņš nozuda un pēc brītiņa bija jau lejā. − Tur patiešām ir laiva, − Toms noteica. – Izskatās, ka laivā kāds ir.[..] Toms izvilka vīstokli: mīkstā lavandas krāsas sieviešu jakā ietītu brēcošu mazuli.

Toms Šērborns, atgriezies no Pirmā pasaules karā pieredzētajām šausmām, ir kļuvis par bākas uzraugu un apmeties dzīvot uz Jānusa klints – vientuļas saliņas pusdienas brauciena attālumā no Austrālijas krastiem. Kopā ar Tomu ir viņa jaunā un mīlošā sieva Izabella. Kad viļņi izskalo krastā laivu ar raudošu zīdaini, Toms un Izabella nolemj klausīt sirdsbalsij un uzaudzināt bērnu kā savējo. Pēc kāda laika ģimene ierodas uz sauszemes apciemot radus un negaidīti uzzina par nesenu traģisku notikumu, kura sekas dažiem sāp vēl joprojām. Izrādās, arī viņiem un mazajai Lūsijai šai notikumā ir loma – lai gan negribēta un negaidīta...