Manas dzīves atmiņas no 1843. dzivības gada

Grāmatā autora dzīvesstāsts savijas ar citu tirzmaliešu gaitām - Tirzas muižas baroniem fon Ceumerniem, Gustu Bankovski – Tirzas muižas zirgu puisi un Andrieva Niedras sievastēvu, kā arī ar daudziem citiem, par kuriem sniegti izpētes materiāli. Aprakstīti agrās bērnības iespaidi 1840 – tajos gados - bada un neražas gadi Vidzemē, dzīve rijā, dažādas tradīcijas – kā mainījušies ar pļavām un ganībām, kā braucot no bērēm pēruši ar egļu zariem bēriniekus, kā ciemos nākuši krievinieki (krievi), kas lāci vadādami, iztiku pelnījuši, spoku stāsti, interesantas precību paražas Tirzas pusē, Ziemassvētku eglīte un 1835.gadā uzstādīto ērģeļu skaņas Tirzas baznīcā, klaušu darbi Tirzas muižā, kā arī pirmā iepazīšanās ar tā laika tehnoloģisko jauninājumu – ar berzes spēka palīdzību aizdedzināmajiem sērkociņiem. Tālākā grāmatas gaitā – Tirzas pagasta skola, grāmatas, no kurām 19. gadsimta vidū latviešu bērni mācījās - Jura Neikena sagatavotā vācu valodas mācību grāmata latviešiem. Kā nav bijis atļauts skolā latviski runāt, par ko sods bijis īpašas medaļas uzkāršana, medaļa bijusi jānēsā, kamēr noķēruši citu latviski runājošu skolēnu, kam medaļa dota tālāk. Kā Tirzas muižā bijusi katru sestdienu bijusi pagasttiesa, kur kazāks ar žagariem notiesātajiem devis virsū to skaitu, kas bijis nospriests.

Grāmatā minētas Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas personības – Tirzas draudzes skolotāji Andrievs Dzelzkalns, skolotājs Teodors Karlsons, kurš ar kori piedalījies 1869.gada Cesvaines dziesmu svētkos, tāpat Tirzas mācītājs Šacs, klasesbiedrs Andrievs Dzelzkalns – rakstnieces Tirzmalietes tēvs.

Aprakstīti arī lielie pasaules tā laika notikumi - Krimas kara (1854-1856) atblāzmas Tirzā - kā kara dienestam ķēruši, kā zaldāti gājuši un smagā kara tehnika kara mūzikas pavadībā vesta pa kara ceļu no Pleskavas uz Rīgu caur Lejasciemu, Tirzu, Cesvaini, Bērzauni, Ērgļiem un Koknesi. Kā zaldāti Tirzā pa nakti gulējuši - katra zemnieka mājā bijis pa vienam karavīram, tos vajadzējis barot, dot putru, kāpostus un gaļu un dot korteli (kortelis – dzīvoklis, mītne). Arī, kā svētki rīkoti ar kara mūziku un pašā svētku vakarā saņemta bēdu ziņa, ka Ķeizars Nikolajs I miris (1855. gada 18. februārī). Kāda bijusi nauda tajā laikā - uz ādas gabaliņa uzspiesta 25 numura zīme, kas kā nauda gājusi apgrozībā pēc kara. Minēti arī Polijas sacelšanās atblāzmas notikumi Tirzā (1863.— 1864. gadā pret Krievijas impērijas varu Polijā).

Plaši aprakstīta Tirzas muižas dzīve – burši, piķieri, moderes, jumpravas, spīzmanes, banderi, ko katrs darījis un kā gājis. Īpaša uzmanība pievērsta attiecībām ar Lielmāti (Wilhelmine* Dorothea von Ceumern, dz. Transehe - Roseneck baronese, dzimusi 1819.g. 13.martā (v.st.) Tērbatā, Tartumaa, mirusi 1892.g. 3.augustā Tirzas pilī), jo Pēteris Kalniņš bijis lielmātes kučieris, vedis lielmāti uz Cēsīm, kur varējis apskatīt Raunas vecos pils mūrus un Cēsu pilsētu, braukuši pavasara braucienos uz Siguldu, Krimuldu un Turaidu. Rudenī ar kungu braukuši vēršus pirkt uz leišiem, no Tirzas muižas veduši brandvīnu uz Krieviju – Ostravu pārdot, kur Ostravā pirmo reizi redzējis dzelzceļu un vagonus – tie gājuši bez zirgiem, un Pēteris nevarējis nobrīnīties, kas to garo vagonu rindu var vilkt un kur tas spēks rodas. Kā kučieris braucis pakaļ lielkungam, kas studējis Tērbatā, un šie braucieni bijuši piedzīvojumiem pilni – kaut vai tas, kā Lielās piektdienas rītā plūdu laikā cēlies pāri divām pārplūdušām upēm: Gaujai pie Sinoles un Tirzai pie Galgauskas.

Pamatīgs pārdzīvojums autoram bijusi paņemšana rekrūšos 1863. gadā brāļa vietā caur lozēm. Lugāžu baznīcā Valkas pilsētas centrā viņš nozvērināts par tēvzemes sargu un par uzticību ķeizaram, ar desmitniekiem gājis kājām no Valkas uz Rīgu. Rīgā netālu no Lielā pumpja, kur tagad atrodas Jaunā Ģertrūdes baznīca, bijušas kazarmas, kur rekrūši paēdināti. Tālāk bijusi dzīvošana Jēkaba kazarmās, iešana pie jauniesauktā likteņa biedra brūtes, kas dzīvojusi Vecrīgā, mājā aiz Doma baznīcas, un pēc tam izpirkšanās par 300 rubļiem no karadienesta, atrodot savā vietā rekrūti ar identisku vārdu un uzvārdu – Pēteri Kalniņu. Par šo visu joku Pēterim bijis jānodien 8 gadi lielmātei bez algas.

Kad sanākušas ar Tirzas lielmāti domstarpības, Pēteris aizgājis uz Galgauskas muižu par mežsargu, kur nodzīvoti 6 gadi, kopā ar Galgauskas skolotāju Pēteri Biezo (1876 – 1878) Pēteris Kalniņš līdzdibinājis Galgauskas amatieru teātri. Pats dzīvojis vecajā krievu Galgauskas Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcā, kas šobrīd ir pussagruvusi, bet būvēta 1861.gadā uz Johanna Theodora fon Mengdena f. Altenvogas (Ivana Aleksandroviča) dāvātās 2400 kvadrātsaženes zemes, eklektisma stilā pēc tāda paša projekta kā Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgā baznīca.

Un tā – arī daudzi citi vēsturiski notikumi caur paša Pētera dzīvesgājuma skatījumu Tirzā, Galgauskā, Dzelzavā, Druvienā. Svarīgi minēt, ka, lai sagatavotu Pētera Kalniņa “Manas dzīves atmiņas” izdošanai, Nils Treijs ir veicis ļoti lielu izpētes darbu, jo atmiņu vēstījuma personāžiem bieži minēti tikai vārdi vai tie nav minēti vispār, tos bija jāatrod dažādos arhīvos un baznīcu grāmatās. Iespējama, ka vērtību sistēma atmiņu vēstījumā minētajos laikos bijusi cita, svarīgas bijušas vistas, govis, cūkas, ražas lielums, jo tas viss nodrošināja iztiku, izdzīvošanu, kam bija pievērsta galvenā uzmanība, savukārt, ģimenes dzīve un attiecības ir minētas pakārtoti.