Humors, kā rāda vēsture, ir pastāvējis vienmēr, bet īpaši nepieciešams bijis krīžu un pārejas laikmetos. Pašlaik – vairāk nekā jebkad – sabiedrībai nepieciešams atbalsts un stiprinājums, ietverts humordzejas formā. Janīnas Kursītes darbs ir pirmreizīgs pētījums par latviešu humoru un tā izpausmēm dzejā. Autores pētījumā “Medus un etiķis. Latviešu humoristiski satīriskā dzeja” aplūkots latviešu humors gan teorētiskā (pirmā un trešā nodaļa), gan praktiskā izpildījumā (otrā nodaļa – antoloģija). Antoloģijas daļā iekļauti 79 dzejnieki, sākot no Jāņa Ruģēna un beidzot ar Ronaldu Briedi. Ietverta arī humoristiskā dzeja izlokšņu formā (R. Blaumanis, Alant Vils, F. Trasuns, N. Neikšānīts, E. Leja jeb Ķetum Jūliš, U. Krasts, G. Godiņš). Liela daļa autoru, kas bijuši populāri, bet laika gaitā aizmirsti, šeit aktualizēti gan ar dzejas piemēriem, gan ar biogrāfijas un daiļrades apcerējumu. Te minami Indriķis Laube, Diženajo Bernhards, Melnupju Marija, Līvu Jurka, Jānis Alfrēds Kukurs, Roberts Vizbulis, Eduards Rudzītis, Jānis Ore, Jānis Labers, Klenders, Rutku Tēvs, Pēteris Ramizars, Kārlis Mellups, Ludvigs Šanteklērs, Kuri-Beri, Andrejs Iksens un vēl citi. Kā asprātīgas satīriskās dzejas autores atklājas arī Mirdza Ķempe un Inese Zandere. Apcerējuma daļā autore analizē humoristiskās un satīriskās dzejas žanrus un to specifiku. Aplūkoti arī humoram un satīrai veltītie periodiskie izdevumi (avīzes, žurnāli, kalendāri), sākot no “Vārdotāja” (1906–1907) un beidzot ar izdevumiem Latvijā un trimdā pēc Otrā pasaules kara.