Pamazām

Veiksmīgs arhitekts Andris Rāviņš ierodas kafejnīcā uz iknedēļas satikšanos ar savu bērnības draugu. Viņa uzmanību piesaista kāda gados jauna sieviete, kura ielas pretējā pusē nemitīgi karina veļu. Draugs pastāsta, ka sieviete esot jukusi, taču nekaitīga. Kādā no abu draugu tikšanās reizēm Andris nolemj aiznest svešajai sievietei ēdienu un kafiju.
Vēlāk arhitektam izdodas noskaidrot, ka dīvainā sieviete Alise būtībā ir bezpajumtniece – mitinās metāla būdā un kopš kāda traģiska negadījuma vairs nerunā.
Andra laulības dzīve ir sašķobījusies – sieva viņu krāpj un jau ilgāku laiku izturas savādi.
Kad nākamajā trešdienā veļas karinātājas zem nojumes nav, Andris ar kafijas krūzi rokā dodas izlūkos, taču pie būdas, kur viņa mitinās, sastop tikai blakus teritorijas sargu, kurš atklāj, ka Alise esot bijusi gandrīz mirusi un nogādāta slimnīcā. Lai noskaidrotu svešās veselības stāvokli, piezvanījis uz slimnīcu, Andris uzdodas par viņas brāli.
Mājās Andris atrod zīmīti, ka sieva no viņa ir aizgājusi. Jaunā vēsts izsit no līdzsvara, tamdēļ brīdī, kad piezvana no slimnīcas, ka “māsa” jāved mājās, Andris, daudz nedomājot, iekāpj mašīnā un dodas ceļā. Braucot atpakaļ, aizdomājies par savu izjukušo laulību, viņš aizmirst par savādo pasažieri, tādējādi neviļus aizved Alisi pie sevis uz mājām. Ieraugot svešinieces apjukušo skatienu, viņš tai negaidīti piedāvā mājkalpotājas vietu, pat nenojaušot, kas patiesībā ir šī sieviete, kāda pagātne viņu vajā un ar kādām grūtībām viņam pašam vēlāk nāksies saskarties.
Pēc dažām nedēļām Andris apjauš, ka, atvedot Alisi uz savām mājām, ir pieļāvis kļūdu, taču atpakaļceļa nav, viņš vairs nespēj pateikt nē. Tā nu, pašam to īsti negribot un nezinot, Andris tiek ierauts Alises pagātnes samezgloto notikumu virpulī...