Par pienākumiem

Cicerons respektēja triju pazīstamu filosofisko skolu – Platona Akadēmijas, Aristoteļa (peripatētiķu) un stoiķu – ētiskās mācības. Akadēmijas uzskati pakāpeniski bija attālinājušies no tās dibinātāja – Platona filosofijas un tuvojās skepticismam. Veselais saprāts ļāva Ciceronam izvairīties no viedokļu galējībām. Viņš norobežojās no skeptiķiem, hēdonistiem (Epikūra, Aristipa) un stoiķu priekšgājējiem – kiniķiem. Darbs sastāv no trim grāmatām (mūsu leksikā – nodaļām). Pirmajā grāmatā viņš apskata tikumus un to īstenošanos, izpildot pienākumus; otrā grāmata veltīta dzīvē noderīgajam (iespējām, turībai, ietekmei), bet trešajā grāmatā iztirzāti konflikti starp pienākumiem un izdevīgumu. Šā veida kazuistika bija iemīļots temats akadēmiķu skolā.
Cicerons apbrīno saprātīgus pētījumus, tomēr atkārto darbā Par valsti izteikto aicinājumu intelektuāļiem iesaistīties politikā. Sabiedriskai videi ir dažāds mērogs: dzimtas, etnosa, valsts - un dažādiem pienākumiem ir atšķirīga nozīme. “Dārgi ir vecāki, dārgi ir bērni [...] bet tēvija viena aptver visas tuvības: kurš krietns cilvēks šaubīsies iet nāvē tās labā [...] Kas gan ir pretīgāks par to cilvēku rupjību, kas grauj tēviju visādiem noziegumiem?” (I, 17). Par viscēlāko kopību Cicerons atzīst tādu, ko veido krietni cilvēki ar vienādiem uzskatiem. Pašaizliedzīgu darbu valsts pārvaldē miera laikā viņš pielīdzina tēvijas aizstāvēšanai karā.

Gudrība, noteiktība un mērenība ir vispārīgi tikumi. No amatpersonām autors prasa pieticību un nesavtīgu dienestu. Tām sevišķi nepieciešams taisnīgums un labestība. Taisnīga attieksme un lietišķa pieeja rada uzticēšanos. Cicerons raksta par pilsoņu un svešzemnieku tiesībām. “Ir pareizi, ka nepilsonim nedod pilsoņtiesības [...] turpretī liegt ieceļotājiem uzturēties pilsētā ir necilvēcīgi” (III, 11). Nekad nedrīkst sodīt dusmās. Sodiem jābūt saskaņā ar taisnīgumu un cilvēcību. Arī draudzības dēļ nedrīkst pieļaut nepiedienīgo.