Trakie deviņdesmitie

Pārlasīt šīs intervijas nozīmē atgriezties nesenā Latvijas pagātnē un reizē citā pasaulē.
“Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam” deviņdesmitajos bija “Neatkarīgās Cīņas” savdabīgs zīmols. Daudzi viņu intervētie varoņi jau mūžībā. Ne visi — tāpat kā tolaik — dzīvo mums līdzās Latvijā. Apbrīnas vērts ir uzrunāto personu spektrs — pašu ministri un citvalstu vēstnieki, baņķieri un mūziķi, politiķi un režisori, uzņēmēji un dvēseļu gani. Visi viņi tā vai citādi līdzveidojuši valsti un sabiedrību, kurā šodien dzīvojam.

20. gadsimta deviņdesmitie bija laiks, kad vēl valdīja privatizācijas drudzis un rekets, pieprasīti okultisms un dzeltenā prese, izmisīgi meklēti drošības enkuri. Kur tagad esam nonākuši? Šo jautājumu sastādītājs uzdevis arī šajā krājumā iekļuvušajiem. Un vienlaikus pats spiests atzīt, ka no apjomīgā sarunu klāsta (382) gaužām grūti nācies atsijāt tikai 15.

Krietna daļa no “Trakajos deviņdesmitajos” atkal uzrunātajiem — Raimonds Pauls, Guntis Gailītis, Egils Levits, Jānis Peters, Uldis Pīlēns, Monika Zīle — par sevi vēstījuši spilgti un pastāvīgi. Citi, piemēram, Juris Dalbiņš, Bruno Šteinbriks, Vjačeslavs Telešs, priekšplānos vairs retāk redzami. Un sarindoti visi viņi nevis pēc alfabēta vai rangiem, bet tolaik sniegto interviju secībā.