Visvaldis Lācis atmiņu atspulgos No Latviešu leģiona līdz Briselei

Cilvēka mūža stāsts tiek rakstīts ar viņa darbiem. Ar paveikto savu līdzcilvēku, sava novada, savas zemes, savas tautas un savas valsts labā. Visvalža Lāča mūžu vienā atmiņu atspulgu grāmatā ietilpināt nav iespējams. Viņa mūžs latviešu tautas lielajā likteņstāstā ir ievīts uz mūžiem.
Karavīra mūžs tiek rakstīts ar sviedriem un asinīm, gan grūtos kauju ceļus staigājot, gan dvēselei vēl ilgus gadus pēc kara asiņojot. Senās brūces uzplēšot, bijušo kauju vietas un cīņubiedru atdusas vietas apmeklējot. Cilvēku traģēdijas un tautu likteņus vēstures stāstos, filmās un grāmatās iekļaujot…
Visvaldis Lācis sava domubiedra un drauga Raita Valtera filmā “Visvaldis Lācis. Pārdomas.” atzīst:

…tas ir tas labākais, priecīgākais, kas pēc šī bezjēdzīgā kara ir noticis. Tas, ka es pēc šīs, 44 gadu ilgās pārliecības esmu nonācis pie secinājuma, ka mēs esam karojuši nevajadzīgi daudz. Nevajadzīgi daudz kritušo… Pirmajā pasaules karā, Otrajā pasaules karā, Pilsoņu karā Krievijā…, bet palicis pāri ir tas labais…, ka mēs gājām par savu zemi, savu tautu un bijām stingri līdz galam…”
Viņš bija daudzu mīlēts, cienīts un apbrīnots un daudzu — nīsts… Viņu uzklausīja un viņā ieklausījās. Ar viņu diskutēja un strīdējās… Vieni viņu dedzīgi atbalstīja; citi viņam nepiekrita, iebilda, viņa viedokli apstrīdēja un noliedza. Gan savējie, gan svešie. Bet viņš prata sarunāties — gan ar savējiem, gan ar svešajiem. Un vienmēr — ar pārliecību par savu taisnību.
No “Baltužēniem” pie Viešūra ezera un Gaiziņkalna līdz pat apvārsnim — un vēl krietni aiz tā…