Zagļa dienasgrāmata

Žans Ženē (1910–1986) ir franču modernisma pārstāvis, ar kura daiļradi latviešu lasītājam jau ir bijusi neliela iespēja iepazīties – 2007. gadā izdevniecībā „Atēna” klajā nācis viņa darbs „Kerels no Brestas”, 2019. gadā Dailes teātrī uzvesta luga „Kalpones”, taču, ņemot vērā autora ievērojamo lomu franču literatūrā, „Zagļa dienasgrāmata” kā viens no viņa pazīstamākajiem (un, iespējams, vieglāk uztveramajiem) darbiem sniedz iespēju latviski lasošai publikai paplašināt redzesloku Francijas 20. gadsimta vidus literatūrā, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc 75 gadiem. Kā grāmatas pēcvārdā raksta Dens Dimiņš: „Šī romāna tulkojuma trūkums bija neglīts robs latviešu tulkotās literatūras druvā.”

Šo darbu ierasti raksturo kā autobiogrāfisku, tomēr pats autors ir vēlējies, lai poētiskais iespaids būtu primārs pār vēlmi ieskatīties viņa dzīvē.

Ženē šajā darbā ir zaglis un bezpajumtnieks, bet tāds, kurš prot lietot valodu, un šo valodu viņš piešķir sfērai, kurai tā nepienākas, padarot iespējamu transcendenci starp godīgo, pareizo ļaužu pasauli un savējo. Bāreņi, klaidoņi, ubagi, zagļi, zilie, transvestīti ir kā sabiedrības antimatērija, kuras visumā valda sava kārtība un savs anti-tikums.

„Zagļa dienasgrāmata” ir sava veida dialektika starp sabiedrību un antisociālo, skaisto un neglīto, morālo un amorālo, likumu un noziegumu. Ženē ceļojums cauri starpkaru Eiropai ir estētisks ceļojums, kurā galu galā lasītājs varētu ieraudzīt arī skaisto.