Zemes telpa, jūras elpa

Rakstnieks allaž tur roku ne tikai uz dzīves, bet arī literatūras tendenču pulsa, kuru šoslaikus iezīmē gan debitantu, gan profesionāļu atgriešanās pie īsprozas. Ē. Kūlis šo nozari nekad nav pametis novārtā un kļuvis par īstu meistaru tajā. Jaunajā stāstu un noveļu krājumā “Zemes telpa, jūras elpa” viņš palicis uzticīgs vienkāršajiem ļaudīm, kuru ikdiena bieži vien paliek nepamanīta lielā globālisma ēnā. Taču rakstnieka asredzīgajā skatījumā necilais vienmēr rosina uz kritiskām pārdomām gan par mūsu pagātni, gan šodienu.

Patiesi pārsteidzoša ir darbu tematiskā daudzveidība, noskaņu un intonāciju palete – no viegli ironiskas līdz nesaudzīgi skarbai, no karikatūriski groteskas līdz sāpīgi traģiskai, no skumjas rezignācijas līdz šķelmīgam humoram. Rakstnieks ikviena cilvēka visparastākajās gaitās arvien saskata kaut ko ievērības cienīgu. Stāsta vērts ir gan kāda veca liepājnieka pirmais un pēdējais brauciens ar tramvaju pa pagarināto maršrutu, gan kāda naudaskāres apreibināta puiša brauciens taksometrā divu aušīgu daiļavu kompānijā. Stāsta vērta ir tiklab cena, par kādu pusaudze Vintija negaidīti pārdod savu suni, kuru tik ļoti bija kārojusi, kā arī cena, par kādu neveiksminieks Olmārs šķiras no sava motocikla. Stāsta vērta kāda dīka vīrišķa pludmalē nejauši atrastā jauna matroža dienasgrāmata un arī kāda jūrnieka negaidītā atrašanās zem zvaigžņotajām debesīm nevis uz kuģa klāja, bet dzimtenes šosejas malā.

Uz zemes un jūrā notiek tik daudz kas, un rakstnieks Ēriks Kūlis par to prot ar dziļu iejūtu pastāstīt citiem.