Ziemas blūzs MV

Gatavojoties gada baltākajiem, mīļākajiem svētkiem, Annai Elizabetei Bergai un viņas draugiem prātā nevarēja ienākt, ka šogad tos apēnos četras izsmalcināti nežēlīgas slepkavības un virkne ar tām saistītu baisu notikumu, bet šo lietu izmeklēšana strēgs un buksēs ik uz soļa...

Viss sākas ar ziemas saulgriežu gadatirgu. Masku gājiena laikā pasākuma viesus iztrūcina Nāve. Melnam apmetnim kā milzu spārniem plīvojot, tā mēmi izslīd cauri pūlim un izgaist. Izbiedētie ļaudis sačukstas – nāvi nevajag aicināt, tā pati zina, kad ierasties...

Tajā pašā naktī divu ceļu krustojumā, kupenā tiek atrasts sasalis slavens likumīgais zaglis ar nogrieztu pirkstu, bet aizslēgtajā Mežmuižas zālē zem svētku egles guļ miris Ziemassvētku vecītis, pēc skata – bomzis. Nogalināts. Sarkanā plīša mētelīša kabatā – tukša Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūras līguma veidlapa. Kā viņš te nokļuvis? Kurš viņu te atvedis un ielaidis? Kurš un kāpēc šo vīru noslepkavojis?

Nākamo dienu laikā līdz šim mierīgo, ziemas miegā saldi dusošo Mežāju pagastu satricina viens traģisks notikums pēc otra, turklāt visi saistīti ar Annu Elizabeti un viņas mantoto Pūču Māju. Izmeklēšanas grupas vadītājam Mikam Kaķītim, ģenerālim Kārlim Basam un no Rīgas speciāli piekomandētajai ekspertu komandai atliek vien neizpratnē raustīt plecus, prātojot – kam tu esi iesprūdusi rīklē, Anna?

Lai prieks un laime būtu pilnīgi, pašvaldību vēlēšanu gaidās pagasta priekšnieci Maigu Lācīti pārņēmis histērisks darbošanās drudzis, pēc piecpadsmit gadu prombūtnes dzimto pusi apciemot ierodas Annas vecāki profesori Bergi un Londonā dzīvojošā baronese Anna Roze fon Berga, savukārt Annas asistenta Kārļa Saulīša vecmāmiņa savos astoņdesmit septiņos gados nolēmusi precēties un darīt to tieši gadu mijā...

Baismīgo noziegumu virkne draud neglābjami izbojāt gaidāmo līksmību, jo vairāk tāpēc, ka pašā svētku priekšvakarā no cietuma tiek atbrīvots vasarā apcietinātais Arnis Akmens... Risinot šķietami dažādās lietas, izmeklētāji saprot – viss joprojām ir cieši saistīts, mēs visi esam pagātnes tagadne pat tad, ja to cītīgi noliedzam. Lai kā tas nepatiktu Pūču salas un Mežāju iedzīvotājiem, šodienas notikumi, aizsākušies pagājušajā vasarā, gaida savu likumsakarīgo, loģisko nobeigumu...

Vai tiešām ļaunums paliks nesodīts un noziegumi – neatklāti?

Rūpīgi slēptā patiesība izrādās apbrīnojami vienkārša... Atbildes visu laiku slēpušās tieši acu priekšā, liedzot meklētājiem aiz trim priedēm saskatīt mežu...