Drupu ainavas Viduslaiku pilsdrupas Latvijas kultūrvidē

Arhitekta Artūra Lapiņa 2018. gadā izdotajā fotogrāmatā “Drupu ainavas. Viduslaiku pilsdrupas Latvijas kultūrvidē” aplūkoti divdesmit objekti. Tās pamatu veido autora 2016. un 2017. gadā uzņemtie Latvijas pilsdrupu attēli — no zemes līmeņa un bezpilota lidaparāta uzņemtas fotogrāfijas. Vizuālo materiālu papildina vairāku pilsdrupu telpisko modeļu skati, kas sagatavoti atbilstošo objektu autora izstrādāto attīstības metu vai konservācijas projektu ietvaros. Atsevišķiem objektiem virsskatu aerofotogrāfijas savietotas ar vēsturiskajiem plāniem vai plānu rekonstrukcijām, ļaujot bijušo būvju fragmentus uztvert plašākā kontekstā. Objekti sakārtoti pēc to saglabātības pakāpes, sākot ar “lielajām” pilsdrupām — Cēsīm, Turaidu, Siguldu, un beidzot ar praktiski nezināmām un grūti pieejamām Rindas pilsdrupām. Paskaidrojumos un aprakstos uzsvērta nevis konkrētās pils būvvēsture vai vēsturiskā nozīme, kas jau ir atspoguļota publikācijās, bet gan uz 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā notikušajām konservācijas aktivitātēm un labiekārtošanas iecerēm, kas vēl gaida izvērtējumu.

Tradicionāli pilsdrupas kā kultūrvēsturiski objekti piesaistījušas pieminekļu aizsardzības institūciju, vēsturnieku un senatnes pētnieku un interesentu uzmanību. Neskatoties uz sienu dramatisko konstruktīvo stāvokli, pašreizējās aizsardzības nostādnes ir samērā konservatīvas, uzsverot drupu pašvērtību. Šāda attieksme joprojām atbilst romantiski nostalģiskajam vērtējumam, kas bija izplatīts jau 19. gs., kad vizuālajā mākslā Latvijas dabiskās ainavas dramatisma trūkums tika kompensēts ar pilsdrupu drūpošajiem, zaļām efejām apaugušajām sienām. Tomēr erodējošu sienu izraisītas apcerēm grūti atrast vietu mūsdienu straujajā dzīves ritmā un pasaules uztverē. Apzinoties drupu pārejošo esību un to kultūrvēsturisko nozīmi, pilsdrupu saglabāšanai mūsdienās nepieciešama cita motivācija, kas nodrošinātu iespējami plašas sabiedrības līdzdarbību. Kā liecina Cēsu, Turaidas, Siguldas u.c. piļu piemēri, drupu iekļaušana mūsdienu kultūrvidē iespējama, tikai ar plānošanas paņēmieniem nodrošinot tām noteiktu lietošanas vērtību un paaugstinot informativitāti. Atrodot iespējas drupas izmantot dažādām mūsdienu aktivitātēm, tās iespējams sekmīgi integrēt ar citām kultūras norisēm. Grāmatā pilsdrupas aplūkotas kā telpisks, mūsdienās pastāvošs un pakāpeniski izzūdošs vides objekts, kuram bez kultūrvēsturiskās vērtības piemīt arī noteiktas estētiskās kvalitātes. Pēdējās vairāk spēj uzrunāt sabiedrību un piešķirt citādi anonīmajām un skarbajām drupām personisku un emocionālu dimensiju.