Literatūrzinātnieks Ojārs Lāms grāmatas ievadā atzīst:
“Pēc daudzu gadsimtu pārtraukuma Kavafis pasaulei atkal liek sadzirdēt grieķu lirikas balsi. Tēlainības kolorīta ziņā viņu noteikti var raksturot kā vienu no grieķiskākajiem dzejniekiem.”
Pats Kavafis sevi ir saucis par “vēstures dzejnieku”, un viņa teksti veido episku hellēniskās kultūras un tās norieta fresku. Viņa balsij piemīt, Josifa Brodska vārdiem, “nedziedināmu skumju nots” un vienlaikus hēdonisks stoicisms un erotisms. Kā raksta Ojārs Lāms, “Kavafja dzejā vienā veselumā saausts mītiskais, vēsturiskais, gluži ikdienišķais un jutekliski kairinošais, tā veidojot atmiņas dzīvīgumu.”
Kavafis savu dzeju veidojis kā vērienīgu mozaīku, kurā ikviens elements ticis rūpīgi izslīpēts un reizēm arī izņemts vai nomainīts, ja autoram šķitis, ka tas nav pietiekami iederīgs. Tikpat rūpīgi ticis gatavots viņa tekstu kanona latviskais tulkojums. Sākotnējā versijā tas bija gatavs jau pirms desmit gadiem, bet šai laikā ticis vairākkārt pārstrādāts, tiecoties iespējami pietuvoties Kavafja valodai. Taču, kā atzīst atdzejotājs,
“tuvošanās oriģinālam nenozīmē burtiskumu, tāpēc latviešu versija ir kārtējais kompromiss starp Skaistumu un Precizitāti, nepretendējot ne uz vienu, ne uz otru.”
Grāmatu papildina apjomīgs, detalizēts personvārdu, vietvārdu un reāliju rādītājs, kurā apkopotas Kavafja tekstos pieminētās vietas, vēsturiskās un mitoloģiskās personas, fakti, gadskaitļi, kā arī norādes uz antīkajiem un Bizantijas laika avottekstiem. Kavafja dzejas ģeogrāfiju uzskatāmi iezīmē karšu pielikums.
No jaungrieķu valodas atdzejojis Dens Dimiņš.
Intas Celmiņas ilustrācijas, Antas Pences dizains.