Rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Andris Zeibots (1950) gan savos romānos “Okeāniskais Es” (2013; Dzintara Soduma balvas laureāts), “Krauklis” (2020; par dzejnieku J. Ziemeļnieku sērijā “Es esmu…”), “Lēngaitis” (2021; par domātājiem K. Raudivi un Z. Mauriņu) un “Pneuma” (2023; par cilvēku MI slazdā), gan arī prozas krājumos “Stāsti un teikas Laika vecim” (2022) un “Kundziņsalas teikas” (2025) kā primāro allaž izvirzījis psiholoģiskus un filozofiskus jautājumus, tomēr arvien ļaujot vaļu arī vēstījuma plūdumam, labam stāstam.
“Andra Zeibota “Dzērvju dziedājums” sākas biogrāfiskiem darbiem tradicionālā ievirzē — cilvēkam tuvas un jau zemapziņā iekodētas nāves priekšā kavējoties atmiņās un pārdomās par aizvadīto mūžu. Tomēr itin drīz vēstījums, kura centrā likts dzejnieku Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes attiecību stāsts, pāraug autora būvētā fantāzijas pasaulē. Kā līdzīgs ar līdzīgu tajā sadzīvo gan iztēles radīti tēli, gan Latvijas kultūras un politiskās dzīves vēsturē pazīstamas personas kā Edvarts Virza, Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks, Romans Suta, Eduards Berklavs, gleznotāja Kārļa Padega atraitne un Erika Ādamsona mūža izskaņas līdzgaitniece Elvīra Padega. “Sava ceļa gājēja” Erika Ādamsona balss brīvi un dabiski ieplūst Andra Zeibota uzskaņotajā “dzērvju dziedājumā” un apliecina mākslinieka spēku vienmēr palikt pašam un “smalko kaišu” neuzveiktam.”
Jānis Zālītis, literatūrzinātnieks