Neskaties atpakaļ, tur nekā nav!

Cikla "Lielā dzīve caur bērnības brillītēm"4. grāmata pabeigta.
Esmu pielikusi punktu savai ceturtajai grāmatai no cikla “Lielā dzīve caur bērnības brillītēm”. Manu iepriekšējo romānu varonēm – Pārslai, Elzai un Malvīnei skats uz pasauli caur šīm brillītēm bija vairāk vai mazāk bezrūpīgajos rozā toņos. Mīļi, rūpīgi vecāki vērta šo meiteņu bērnību priekpilnu, saulainu un interesantu. Bet dzīvē nav tā, ka visi tiek iecelti saulītē, būdami vēl bērna autiņos. Lielais Likteņa lēmējs dara pa savam un dažkārt uzliek smagus pārbaudījumus, ne druskas nešķirodams, esi mazs vai liels. Tā es nonācu līdz romānam par Anni, meiteni, kurai kopā ar brāli un māsu lemts augt ģimenē, kur abi vecāki ir alkoholiķi. Anne ir vecākā, tāpēc jūtas atbildīga par abiem mazākajiem. Viņa nevar izjust savu bērnību, jo aizņemta ikdienas rūpēm, kuras parasti ģimenēs uzņemas pieaugušie. Bet šeit trīspadsmitgadīgā Anne ir tā, kas domā, ko par vienīgo rubli nopirkt , lai varētu pagatavot maltīti, sarunā, ka vecvecāki pieskatīs jaunākos bērnus, kamēr pati ravē garās kolhoza biešu vagas, plāno, kādas nepieciešamās lietas par sapelnīto naudu varēs nopirkt sev, brālim un māsai.
Bet Liktenis tomēr dažreiz mēdz būt žēlīgs un laiku pa laikam pamet kādu glābšanas riņķi slīkstošajam. Arī Annei ir cilvēki, kas to atbalsta un palīdz noturēties virs ūdens. Viņas veiksme ir abi vecvecāki, kas dzīvo turpat blakus, sniegdami praktisku un morālu atbalstu. Vēl ir jaunākās māsas Smaidas krustmāte Rita, kas ar ģimeni dzīvo Rīgā un seko visam, kas notiek ar tās brāļa, alkoholiķa, bērniem, palīdzēdama gan finansiāli, gan dažādos citos veidos.
Dzīves pazemota, bakstīta un grūstīta, Anne tomēr noturas kājās un izaug . Viņa teicami pabeidz vidusskolu un piepilda savu sapni – kļūst par bērnu ārsti. Tā guvusi sirdsmieru, jo arī abi jaunākie, brālis un māsa, pabeiguši augstskolas , strādā un dzīvi nokārtojuši. Gribējās, lai manai daudz cietušajai romāna varonei blakus būtu vēl kāds labs un uzticams balsts, kas sniegtu viņai to gādību un mīlestību, kuru meitene nekad nesagaidīja no alkoholā slīgstošajiem vecākiem. Un es ievedu romāna lappusēs Justu, par Anni krietni vecāku ārstu, kuram “uzticēju” kļūt Annes vīram.
Bet grūtības uzvar tikai stiprie. Pārējie padodas un kuļas , ļaudami dzīves vētrām sevi svaidīt kā skaidas. Blakus Annes ikdienas notikumu un pārdzīvojumu atklāšanai esmu ievilkusi vēl vienu sižeta līniju – viņas vecāku Induļa un Spodras nonākšanu līdz pilnīgas degradācijas bezdibenim , kurā abi arī beidzot iekrīt. Katrs savā veidā.
Šī grāmata atšķiras no trim iepriekšējām. Tā ir smaga, tik smaga, ka, jāatzīst, man pašai brīžiem palika grūti rakstīt, vajadzēja taisīt pauzes. Es neesmu obligāto “happy end” piekritēja.
Man patīk rādīt dzīvi, kāda tā ir – gan savā skaistumā, dāsnumā un arī nežēlībā. Lasītājam gribēju pateikt, ka no alkohola purva, ja esi jau tur iekšā, atpakaļceļa nav. Tajā vienkārši nogrimst. Šo ceļu uz akaci un noslīkšanu tajā es iezīmēju ar Annes vecāku tēliem. Tomēr likt visu mūžu ciest viņu bērniem gan man spēka vairs nepietika, tāpēc Annei, Smaidai un Ārim uzdāvināju pilnasinīgu un piepildītu nākotni kā kompensāciju neizdzīvotās bērnības vietā.
Sarmīte Poikāne