Par grāmatas māksliniecisko ieceri autors stāsta: “Bet kāpēc, kas gan tāds interesants pazudušos dzīvniekos un cilvēku bēdās? Ja neesi redzējis aprakstīto bēgli — staigā tālāk. Nē, paskatieties, tur ir ierakstīta pasaules vēsture. Vispirms mani piesaistīja attēli. Visos šajos pazudušajos purnos man rādījās kaut kas ļoti būtisks. Kāds, neatceros, kurš, stāstīja par fotoportretiem, kur cilvēks redzams kopā ar dzīvnieku. Sibīrijas bērns ar suni vai Hemingvejs ar kaķi, vienalga. Cilvēks vienmēr ir cilvēks, smaida, pozē mazliet. Bet dzīvnieka acis ir tās, kurās saskatāma pati situācijas esence. Tur ir pašas eksistences ainava, bez vērtējuma, bez izlikšanās. Kopš es šo izlasīju, es to tiešām redzu visās fotogrāfijās ar dzīvniekiem (un nebūt ne vienmēr tā esence ir dziļa vai traģiska). Pēc tam izrādījās, ka cilvēku pat nevajag, tas būtiskais tāpat ir saskatāms. Dzīvnieka portrets kļūst jo daudzslāņaināks un noslēpumaināks ar pazušanas faktu. Nekustīgais attēls, izrādās, spēj mainīties.”