Ir laiks Jēkaba laikam Ceturtais priekšsēdētājs

“Ir laiks Jēkaba laikam. Ceturtais priekšsēdētājs” – stāsts par vienu no Latvijas ievērojamākajiem lauksaimniekiem Jēkabu Spickus (11.02.1927.–30.06.2018.).
Jēkaba Spickus personība un harisma daudzkārt salīdzināta ar Edgara Kauliņa un Artura Čikstes veikumu. Viņi trīs 20. gadsimta 60.–70. gados bija Latvijas kolhozu – miljonāru vadītāji, un šo saimniecību veiksme lielā mērā bija tieši atkarīga no šo trīs vīru vadītprasmes. Jēkabs Spickus saimniekoja Tukuma rajona kolhozā “Dzimtene”, Edgars Kauliņš – Ogres “Lāčplēsī”, Arturs Čikste – Jelgavas “Nākotnē”. Atšķirībā no līdzgaitniekiem, Jēkabs Spickus savu saimniecību, vairākkārt mainot tās juridisko statusu, līdz pat 90 gadu vecumam veiksmīgi turpināja vadīt arī atjaunotās Latvijas valsts apstākļos.
1968. gadā Latvijas kino klasiķis, režisors un scenārists Hercs Franks par Jēkabu Spicku izveidoja dokumentālo filmu “Ceturtais priekšsēdētājs”, šīs filmas operators ir vēlākais kinorežisors un politiķis Rihards Pīks, kurš grāmatā liecina par reiz 60. gados kolhozā “Dzimtene” piedzīvoto, izstaigājot tā ceļus ar kameru.
Grāmatu veido 21. gadsimta pirmajās desmitgadēs veidotas intervijas ar pašu Jēkabu Spicku, kā arī nesen notikušas sarunas ar viņa tuviniekiem, darbabiedriem, domubiedriem un tiem, kuriem Latvijas lauku tematika allaž bijusi svarīga, – rakstnieku Ēriku Hānbergu, lauksaimnieku un ekonomistu Jūliju Beļavnieku, lauksaimnieku un politiķi Raiti Apalupu, kādreizējo zemkopības ministru Robertu Dilbu. Grāmata ir autora mēģinājums sarunās gan ar tās varoni, gan citiem saprast, kas, viņuprāt, notika ar Latvijas laukiem pēc neatkarības atjaunošanas, jo īpaši privatizācijas jomā, un vai notikušajam varēja būt kāda alternatīva.
Grāmatā arī pārrunāta nebūt ne vienkāršā “sarkano baronu” tēma – ar atsauci uz 1997. gada 8. aprīlī Imanta Ziedoņa Tērvetē noorganizēto “nesamalto lielsaimnieku tikšanos” (I. Ziedoņa apzīmējums), kurā piedalījās arī jaunās grāmatas varonis Jēkabs Spickus.  
Savu Rakstu 6. sējuma ievadā I. Ziedonis raksta: “(..) Tautas frontes gados dzimušais apzīmējums “sarkanie baroni” zināmā mērā ir asprātīgs – tie tiešām bija milzīgu platību saimnieki, laikam jau visi arī LKP biedri (tajā varas sistēmā citādi tas nemaz nevarēja būt), un viņu vara pār padotajiem pa lielākai daļai netika kontrolēta – ir taču labi zināms, cik formālas un nevarīgas bija tautas vēlētās institūcijas. Tomēr iesauka “sarkanie baroni”, bez saimnieciskas un politiskas analīzes tā vienkārši dusmās un nīgrumā pamesta, ir arī stipri netaisnīga. Barona visatļautības niķi piemita tikai dažiem – tiem, kuri ļāva sevi uzsūkt virsējam dzirnakmenim un iekļāvās lielvaras struktūrās, komitejās u.tml., zaudējot apakšējā dzirnakmens (tautas pamata) izjūtu.”
Jaunā grāmata reiz politiķu veikto netaisnību neatrisina, bet, iespējams, mazina gan – vismaz publiski godinot vienu no savulaik izcilajiem Latvijas lauksaimniekiem un reizē apliecinot – Latvijas lauki un tur notikušais un notiekošais ir kas vairāk par tikai skaitļos ietveramām patiesībām. “Tam ir kāds sakars ar mūsu nācijas dziļāko identitāti,” apgalvo tās autors.
Grāmatā plašs ilustratīvais materiāls – kadri no filmas “Ceturtais priekšsēdētājs”, Jāņa Vītola, Ojāra Lūša, Agra Jansona un Viestura Serdāna fotogrāfijas, kā arī attēli no privātiem arhīviem. Tās auditorija varētu būt gan tie, kuri pazina Jēkabu Spicku, gan tie, kurus interesē Latvijas laukos notiekošais. 
Grāmata izdota ar Tukuma novada Domes, A/S “Dzimtene”, A/S “Auseklītis”, Tumes un Degoles pagastu pārvaldes atbalstu.