Kā latvieši kino taisīja 1 sējums Raksti un dzīve

Armīns L. no pilsētiņas V pie likteņupes G
Tā valmierietis Armīns Lejiņš (1938–2015) reizēm sevi sauca vēstulēs, kuras viņš rakstījis tiešām daudz un labprāt, izkopjot dekoratīvi noformētos epistulāros vēstījumus kā īpašu žanru. Ne viens vien no viņa korespondentiem, arī es, glabā šīs vēstules kā interesantas laika liecības. Neparastās, paša veidotajās aploksnēs ietērptajos vēstījumos, valoda un domas brīvi sprēgāja, izsakoties brīžiem ironiski, ar smīnu, dažkārt pat iedzeļot, bet, kā likums, ne nāvējoši. Tie nebija tikai kino cilvēki, ar ko viņš sarakstījās, draugu un paziņu lokā bija rakstnieki, fotogrāfi, karikatūristi, aktieri, komponisti, interesanti cilvēki no visurienes.

Viss – tavai baudai, izklaides cilvēk!
Mūsu dzīvei rasts cēls mērķis, es pat teiktu, nacionālā ideja – izklaide. Var gadīties, mēnešiem ilgi nespēsi atrast darbu, bet izklaidi piedāvās nekavējoties. Visur, vienmēr, cauru diennakti. Tā ka bezdarbs ikvienam pavēris fantastisku iespēju – ģurķoties skaisti, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Pēc visiem tiem garlaicīgajiem homo sapiensiem un homo faberiem, saprāta un darbības cilvēkiem, beidzot modē šovbiznesa laikmeta varonis –izklaides cilvēks. Kas ir homo sapiens? Pērtiķis, kas taisījis darba karjeru –izkūlies strādīgos cilvēkos. Bet izklaides cilvēks? O! Mērkaķis, kas izsities pašās augšās – dzīves labumu baudītājos, atpūtniekos, spēlmaņos, dzīrotājos! Ja sabiedrībā valda ideāli, tās elki ir dzejnieki; ja mantrausība – satīriķi. Bet ja valdošā ir izklaide, par pielūgsmes objektiem kļūst – pekstiņu taisītāji. Tie, kas prot visbezbēdīgāk nosist laiku. No visām mākslām svarīgākā mums pašlaik ir māka izklaidēties. Kādreiz teica – sporta draugi. Mūsdienās pareizāk – izklaides draugi. Sabrauc, piemēram, uz hokeja čempionātu. Nodarbojas ar kādu nebūt rīta rosmi klavieru pavadījumā? Varbūt – jož ap ledus zāli, propagandējot veco labo bēgšanu no infarkta? Nē! Rībina bungas un pūš taures. Uzliek ragus – tiešā un pārnestā nozīmē. Līksmo alus bāros un vēl jautrākos iestādījumos. Vai velti Rīgu nodēvēja par sekstūristu iedvesmas pilsētu? Politologi un astrologi, seksologi un sociologi, kā arī citi pareģi izklaidē mūs ar prognozēm, kas paķertas no zila gaisa. Politiķi uzjautrina, lidinoties no vienas partijas uz otru. Ik pa brīdim kādu nolaižot uz grunti un taisot jaunu. Rezultātā sabiedrība, dzemdējot vienu partiju aiz otras, kļuvusi nenormāli grūta. Vai tā nav neatkārtojama nacionālā izklaide? Ministri un deputāti drūzmējas uz politiskās skatuves, lai pārsteigtu ar jauniem mednieku stāstiem par korumpantu tvarstīšanu un brīnumpasakām par nacionālo Leiputriju. Tā ir oficiālā izklaide, tādēļ to nemitīgi rāda televīzija un pārējie sabiedrības krējuma putošanas atspoguļotāji. Brīžam sāk likties, ka dzīve ir nepārtraukta nacionālo ziepju opera. Politisko muļķību melsēji valda pār ļaužu prātiem, poētisko dumjību gvelzēji – pār sirdīm. Patiesībā dzīve ir liels amatieru teātris, kurā t. s. elite pašdarbnieciski spēlē laikmeta komēdiju, bet publika aplaudē, kad nokrīt maskas vai bikses. Kad joks neizdevies, to mēģina iesmērēt kā filozofisku, politisku vai ekonomisku atziņu. Viss tavai baudai, izklaides cilvēk! No manuskripta, 2015. maijs.