Ledus princese

Ērika attapās jau laukā uz kāpnēm ar Henrika Vijknera adresi un telefona numuru rokā, un durvis aiz viņas aizvērās. Lai gan viņai nebija ne mazākās vēlmes uzņemties šo darbu, godīgi sakot, rakstnieces smadzenēs jau bija sācis dīgt idejas asns. Ērika atvairīja šo domu un jutās kā neliete, jo vispār par to domājusi, taču doma bija uzstājīga un nekādi neatkāpās. Ideja jaunai pašas grāmatai, ideja, kuru viņa tik ilgi bija meklējusi, bija tepat degunpriekšā. Stāsts par sievietes ceļu pretī liktenim.