Vai ar aizlauztiem spārniem iespējams lidot?
Pēc padsmit gadu laimes meklējumiem ārzemēs Terēze atgriežas Latvijā, lai kārtējo reizi visu sāktu no sākuma. Arī viņas jaunākajai māsai Gundegai dzīvē nav gājis viegli, bet nu beidzot viss šķiet nokārtojies – ir lielisks vīrs, pārtikusi dzīve un gaidāms pirmdzimtais. Arī Terēze sapņo par normālu ģimeni, taču karmas grābeklis nemitīgi piespēlē nepareizos vīriešus. Vai šoreiz viss izdosies vai arī sagaida kārtējais belziens pa pieri? Un kas ir labāk – turēties pie saviem principiem līdz galam un būt vienai un vientuļai vai nodot tos un samierināties ar laimes druskām no citu galda?
"Tā vienkārši notiek – mēs pieķeramies. Ne tikai viņiem pašiem. Arī viņu novalkātajiem T krekliem, ko izmantojam kā naktskreklus, krūzītei, no kuras viņi dzēra kafiju, ielu stūrim, kur pirmoreiz tikām noskūpstītas, smaržām, ko saņēmām dāvanā, un pat kaitinošajam ieradumam nenolaist poda brilli. Pēc ilgāka bezattiecību perioda pat
pacelts poda vāks vai istabas plānvidū nomestas zeķes spēj iemest nostalģiskā emociju virpulī ar atziņu, ka viņš (vīrietis!) tepat kaut kur ir. [..] Ak vai, cik ātri cilvēks gatavs nodot savus principus, kad jūtas izsalcis dienām... nedēļām... mēnešiem!"