Arhitekts Edgars Pučiņš (1924-2009) manuskriptu iecerētajai grāmatai „Vecrīgas atdzimšana” sarakstīja 1998.-2009. gadā kā Vecrīgas zinātniskās izpētes, projektēšanas darbu un to realizācijas procesā gūto atziņu un plašās pieredzes apkopojumu. Manuskriptā sniegta dziļa Vecrīgas pilsētbūvnieciskās struktūras attīstības un kultūrvēsturiskā potenciāla analīze, atklājot vecpilsētas reģenerācijas tendences un problēmas. Edgars Pučiņš no 1960. līdz 1970. gadam bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, vēlāk, 1976.-1983. g., viņa vadībā Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūtā (LCZPI) izstrādāts Vecrīgas reģenerācijas projekts. Tā autoru kolektīvs - arhitekti: Edgars Pučiņš (vadītājs), Andrejs Holcmanis, un Edvīns Burkovskis, piedaloties arhitektiem Valentīnai Tarasovai, Vitai Rinkevičai, Marinai Levinai, Ervīnam Helfričam, arhitektam-tehniķim Harijam Gailim u.c. Vecrīgas pilsētbūvniecības pieminekļa statuss apliecina tās nozīmi Rīgas un Latvijas tēla veidojumā. Vecrīga nes sevī piederību Eiropas kultūrai caur astoņos gadsimtos izveidojušos pilsētbūvniecisko struktūru un izcilu kultūras mantojumu. Šī viduslaiku pilsētbūves struktūra un tās potenciāls pirmo reizi par vērtību tiešā veidā tika atzīta un nostiprināta Vecrīgas reģenerācijas projekta (VRP) risinājumos. Projekts balstījās uz atziņu, ka starpkaru un pēckara Vecrīgas pilsētbūvnieciskā attīstība ir bijusi postoša tās pilsētbūvnieciskajai arhitektoniski telpiskajai struktūrai. Vecrīgas reģenerācijas projektā rekonstrukcijas pieeju nomainīja reģenerācija – zinātniski pamatota Vecrīgas viduslaiku ansambļa atjaunošana. Kaut arī Vecrīgas reģenerācijas projekts šodien ir bez juridiska statusa, tajā iestrādātie vecpilsētas saglabāšanas un attīstības principi un nostādnes ir vērā ņemami un aktuāli arī mūsdienu apstākļos.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Rīgas valstspilsētas pašvaldības un Edgara Pučiņa ģimenes locekļu – Ainas Pučiņas-Žuravļovas un Lailas Robins atbalstu.