- Tu šovakar nemazgāsi zobus. – Mamma paziņoja. – Un neiesi gulēt. Nemaz nemēģini. Spēlēsi planšeti līdz rītam.
Trīsreiz kniebu vienā ciskā, piecreiz otrā, tad abās rokās. Tāda Mamma, kas nemaz nešķita mana Mamma, drusku biedēja. Taču viņas teiktais priecēja.
- Ko tu saki? – itin kā nedzirdējis, pārjautāju.
Mūsu mājās katru vakaru skanēja simtiem “Nē!”. Vispirms es uz visām Mammas pavēlēm, ko viņa sauc par ieteikumiem un piedāvājumiem, nemainīgi teicu “Nē!”, pēc tam Mamma atbildēja ar stingriem “Nē!” uz maniem “Nē!”. Taču nu nebija ne manu, ne viņas “Nē!” – Mamma atkārtoja savu sakāmo, piebilstot, ka jokot viņai nav ne prātā: lai es kustoties uz gultas pusi, planšete gaidot. Nespēju pamanīt pat ne mazākā smīniņa pazīmes viņas lūpu kaktiņos, kā tas gadās, kad viņa joko. Šoreiz tas gan būtu bijis ļoti nejauks joks. Bet nebija.
- Paldies… - es nez kāpēc pēkšņi biju kļuvis pieklājīgs.
- Un spēlē zem segas! – Mamma piebilda.
Tas nu gan man bija pavisam noliegts un uz visstingrāko, jo bojājot acis un laužņājot muguru. Muļķības, protams – biju zem segas spēlēšanas profesors, un acis joprojām man vietā, bet mugura nav sagriezusies nekādos septiņos līkumos.
Un zobi nav jāmazgā! Pat dzimšanas dienā pēc ballītes uz tādu dāvanu nebija ko cerēt.
- Ķeries klāt! Nakts ir īsa. – Mamma aizvēra aiz sevis manas istabas durvis.