Grāmatas galvenā varone Ita par savu problēmu saka: “Pārēšanās – mans krusts, mana līdzgaitniece, mans labākais bezkājainais draugs. Bailīgi saucu tevi vārdā, bažīgi sāku pieņemt tevi kā daļu no sevis. Paēdis cilvēks – laimīgs cilvēks. Pārēdies cilvēks – nelaimīgs. Paēdis neēdušu nesaprot. Pārēdies nevienu nesaprot – nav spējīgs.”
Kā gan ar šo “līdzgaitnieci” un “draugu” cīnīties? Varbūt tādu piņķerīgu lietu spēj šķetināt tikai profesionāls detektīvs? Nē, Ita ir nolēmusi iet citu ceļu: “Esmu nolīgusi ambiciozu kaktu detektīvu – sevi. Izmantošu novecojušas izmeklēšanas metodes, no kurām vairāk brēkas nekā jēgas. Šis būs mans ilgais ceļš kāpās. Jo vairāk ēdīšu, jo dziļāk iestigšu. Tad jau redzēs. Varbūt pārsteigšu pati sevi.”
Lai nu kā tas Itai izdosies vai neizdosies, bet lasītāju noteikti šajā grāmatā gaida daudzi interesanti pārsteigumi!