… Atjēdzos kaut kādā telpā uz grīdas. Te ir nolādēti auksts, un galva no sitiena nejēgā sāp. Pataustu pakausi, pušu nav. Ar mokām pieslejos sēdus. Sasodīts, uz statīviem saliktas sveces. Kas notiek? Nolādēts, esmu kapličā! Pagriežos. Uz paaugstinājuma stāv riktīgs zārks. Traušos kājās un steberēju uz durvīm — vēl taču neesmu miris, jātinas pie Žorika, jāuzšauj gaisā burti. Bāžu roku kabatā, bet nekā — tukša! Tas maita mani aplaupījis! Baigā cūcība! Es, cilvēks, strādāju melnu muti, bet viens liekēdis atnāk un pievāc manu likumīgo mantu! Un tagad ar maniem štrumentiem droši vien loba no kapakmeņiem ārā bronzas burtus!
Piesteidzos pie durvīm, lai nekaunīgajam marodierismam pieliktu punktu. Nolāpīts, aizslēgtas! Vai nav velna būšana, šitā dzīvu cilvēku iespundēt kapličā! Cik pulkstenis? Jāpagūst nokārtot štelles, lai tiktu pie Lētas, šodien ļergas diena…