Tūlīt paliks labāk

Gribas cerēt, ka mēs esam pēdējā paaudze, kurai bija jāuzaug tik lielā mīlestības trūkumā, ka alkās pēc tās ilgi nesapratām, ka mīlēt var arī nepareizi. Izrādās: mīlestībai nav jābūt tādai, kas vispirms tevi pielej pilnu tā, ka līst pāri malām, lai pēc tam atnāktu un izdzertu tevi tukšu. Āmurītim pakrūtē nav jādauzās tikai tāpēc, ka kāds tevī ir iemīlējies, – jādauzās stindzinoši lēni un vardarbīgi smacējoši, turklāt pilnīgā klusumā.

Šis ir ļoti vajadzīgs pieaugšanas un attiecību mācīšanās stāsts, kuram bija jātop uzrakstītam – arī visu to vārdā, kuri palikuši nokušināti vai varmācīgi apklusināti.

Luīze Pastore, rakstniece

Šai grāmatā autore spilgti parāda, kā nepietiekams pieaugušo atbalsts un sabiedrībā valdošais pārmaiņu apjukums pastiprina jau tā izteikto pusaudžu ievainojamību. To viņi mēģina risināt savā veidā – ar riskantu uzvedību, ar maskētiem saucieniem pēc palīdzības, darot pāri sev un citiem, un arī ar nerimstošām cerībām, ka varētu notikt kas tāds, kas beidzot sāpes mazinās. Grāmata izgaismo to, cik spilgti pusaudžu sāpēs un mēģinājumos tās pārvarēt parādās arī līdz šim piedzīvotā attiecību pieredze ģimenē, īpaši nespēja atšķirt mīlestību no ciešanām un ilgas beidzot tikt patiesi ieraudzītam, saprastam un pieņemtam.

Vita Kalniņa, psiholoģe

Ivetas Dzērves romāns “Tūlīt paliks labāk” ir daudzslāņains stāsts, kas ne tikai precīzi ataino 20./21. gadsimtu mijas trauksmaino laiku, bet arī ļauj burtiski sajust, sasmaržot, sagaršot pusaudzību. Man romānu nebija viegli lasīt, jo identificējos ar galveno varoni Lauru, viņas domām, rīcību un pārdzīvojumiem. Romāns pavēra atmiņu lādi, tas uzjundīja vairāk nekā 20 gadus senas izjūtas un mudināja atkal domāt par pieredzi, no kuras tolaik neredzēju izeju. “Tūlīt paliks labāk” pavisam noteikti nav tikai “meiteņu romāns”, jo vardarbībai, vienalga, fiziskai vai emocionālai, nav dzimuma. Apbrīnoju Ivetas prasmi izstāstīt emocionāli smagu stāstu cilvēcīgi, iejūtīgi un viegli plūstošā valodā. Novērtēju to, ka Iveta nepamāca, kā vajadzētu rīkoties konkrētās situācijās, nekritizē galveno varoni par viņas izvēlēm, bet ļauj izdzīvot šo pieredzi, ar ko dzīvē saskārušies un diemžēl turpinās saskarties daudzas un daudzi. Man šis romāns šķiet dziedinošs un attīrošs, kas cauri grūtībām tomēr ļauj saskatīt cerību.

Raivis Spalvēns, žurnālists
 

Nezinu nevienu citu sajūtu, kas līdzinātos “nulto” gadu nostalģijai. Smeldzīga, vientulīga un vienlaikus – saulaini gaiša. Pusaudži, kas tikko izgāja dzīvē, auga kopā ar jauno pasauli, kamēr vecā pasaule tiem vairs netika līdzi un nevarēja ne iemācīt, ne pasargāt. Ja internets tolaik būtu bijis tik pieejams kā pašlaik, daudzas parakstītos zem mirkļbirkas #MēsEsamLaura. Šī grāmata kā nesaudzīga laika mašīna lasītāju ierauj pagātnes skarbākajos brīžos un vienlaikus terapeitiski izved ārā un atgriež realitātē. Tā ir sajūta, kad tiec iemests aukstā ūdenī un beidzot izžūsti siltumā. Paliek labāk. Es ceru, ka visām paliek labāk.

Ksenija Andrijanova, sabiedrisko attiecību speciāliste