Why Mummy Doesn't Give a ****!

Ģimene sākas ar lielu efektu. Es domāju, cik vēl f*cking “fāžu” man jāiztur, pirms mani bērni kļūst par civilizētiem un funkcionējošiem sabiedrības locekļiem? Šķiet, ka cilvēki man ir teikuši: "tā ir tikai fāze!" pēdējos piecpadsmit asiņainos gadus. Negulēšana visu nakti ir “tikai fāze”. Apmācība uz podiņa un ar to saistītie negadījumi ir tikai fāze. Briesmīgo dusmu lēkmes ir “tikai fāze”. Izvēlētā ēšana, tērzēšana aizmugurē, apsēstības. Toddler atsakās gulēt, pusaudži nespēja atstāt savas gultas pirms 13:00 bez raķešu pacelšanas arse. Nebeidzamā saldēto dziesmu dziedāšana, dabbing, nedēļas, kad acīmredzot liekot valkāt bikses, bija līdzīga bērnu spīdzināšanai. Visas "tikai fāzes!" Kad tomēr beidzas “fāzes”? KAD? Māmiņa sapņo par savdabīgu lauku kotedžu ar rozēm ap durvīm un pļāpīgām vistām dārzā. Dzīve, kā vienmēr, nenotiek gluži tā, kā viņa bija iecerējusi. Pakso, Okso un Bisto izrādās ļoti trakulīgi, nevis tikai pļāpīgi, un rozēm ir raibi ērkšķi. Viņas dārgie mopeti tagad ir milzīgi pusaudži, un tā vietā, lai viņu satrauktu par to, kurš uzvarētu cīņā - pūķa āpsis vai nindzju zirgs -, viņi visu nakti snapchatē, staigā pa mazo kotedžu un sazinās galvenokārt kurnējot - izņemot gadījumus, kad viņi pieprasa, lai Ellen sniegtu taksometru pakalpojumus mazajās stundās. Un mājā nekad nav, bet nekad nav piena. Vismaz viena lieta, par ko viņi visi var vienoties, ir tas, ka izglābtais vilks suns Barijs patiešām var būt neglītākais suns pasaulē, bet viņš ir arī mīļākais.