Zem skolas kastaņām. Rīgas Centra Humanitārā vidusskola 1885-2025

SĀKUMS.

Ap 1880. gadu Rīgas pilsētas valde sāka apspriest jautājumu par pirmo latviešu elementārskolu atvēršanu, tomēr vēlējās sagaidīt drīzumā paredzētās tautas skaitīšanas rezultātus, kas parādītu, cik un kādu tautību un vecuma iedzīvotāji dzīvo Rīgā. Tautas skaitīšana noslēdzās 1881. gada nogalē, un tās dati rādīja, ka no Rīgā dzīvojošajiem latviešu bērniem tikai 40% apmeklē skolu, un tikai nepilni 6% no tiem saņem izglītību latviešu valodā. Iespēja mācīties latviešu valodā bija ļoti ierobežota, tādēļ pēc tautas skaitīšanas rezultātu izpētes Rīgas skolu kolēģija iesniedza pilsētas valdei priekšlikumu dibināt Rīgā divas elementārskolas ar latviešu mācību valodu – vienu zēniem, otru meitenēm.

VĒSTURE.

Rīgas pilsēta izšķīrās par jaunas, modernas, gan zēniem, gan meitenēm paredzētas elementārskolas būvniecību Bruņinieku ielā 24a, uz kurieni bija jāpārceļas arī Suvorova ielas meiteņu skolai. Jau 1912. gadā tika nolemts, ka jaunās skolas atvēršanas pasākums būs veltīts Romanovu dinastijas 300 gadu valdīšanas atcerei, un 1915. gada 16. februārī pilsētas dome vienbalsīgi pieņēma lēmumu lūgt valdību piešķirt skolai Romanovu vārdu. Ar valdnieku vārdu nosaukumā varēja cerēt uz lielāku finansiālu atbalstu. Kaut arī presē skola jau agrāk nereti dēvēta par Romanovu skolu, šķiet, ka oficiāli šāds nosaukums tomēr netika apstiprināts, un skolu kolēģijas dokumentos tā minēta tikai kā Savienotā (elementār)skola Bruņinieku (retāk – Tērbatas) ielā.

IESKATS.

1924./25. mācību gadā līdz ar Rīgas skolu numerācijas sistēmas ieviešanu Bruninieku ielas skolas vēsturē sākās jauns posms. “Rīgas pilsētas 8. pamatskola” – ar šādu nosaukumu un tā dažādajām variācijām skola darbojās līdz pat 40. gadiem. Skola pieredzēja Latvijas pirmās brīvvalsts uzplaukumu 20 gadu laikā, Otro pasaules karu, okupācijas varu nomaiņu un Latvijas neatkarības zaudēšanu. 40. gadu vidū skolās ieviesa septiņu gadu mācību programmu un skolas dzīve tika pakļauta Staļina režīmam un padomju varas ideoloģijai, kas ietekmēja gan mācību saturu, gan ikdienu. Skolas vadības un pedagogu neatlaidība, kā arī tradīciju dzīvotspēja nodrošināja to, ka mērķtiecīgi tika uzturēta augsta izglītības kvalitāte, kas 50. gadu vidū ļāva skolai sasniegt vidusskolas līmeni.