Vēstules meitai no lēģera Mordovijā

Šīs vēstules ir caur kara skarbumu, nežēlībām un ciešanām, caur Gulaga katorgu izbriduša vīra dvēseles atklāsme. Tās ir Ernesta Laumaņa (08.05.1908.–13.12.1968.) vēstules meitai Brigitai. Liktenis viņa dzīvi iegrozīja tā, ka viņam nebija iespējas būt blakus meitai. Vēstules Ernests Laumanis atļāvās sākt sūtīt tikai pēc tam, kad Brigita bija beigusi vidusskolu. Viņš negribēja, lai meitenei un viņas mātei Domicellai nāktos ciest PSRS drošības dienestu darbību dēļ. Satikties pa īstam, neskaitot acumirklīgas tikšanās reizes kara laikā un īsajā laika sprīdī starp abiem izsūtījumiem, viņiem tika ļauts vien tad, kad Brigita jau bija līgavas gados. Tikai tad viņš varēja pastāstīt, ko viņam nozīmēja pirms Otrā pasaules kara dienēt Latvijas armijā – 2.Ventspils un 3. Jelgavas kājnieku pulkā, ko – būt majoram, komandēt 19. Latviešu leģiona izlūku bataljonu ar pārliecību, ka viņam tur jābūt, lai dzimteni – Latviju otrreiz neokupētu PSRS.
Ar tēva vēstulēm Brigita Ližbovska man atļāva iepazīties pēc 1995. gada brauciena uz Vācijas pilsētu Gotu. Turp tika aizvests Labiekārtošanas kombināta direktora Arkādija Leiņa dāvinātais granītā kaltais piemiņas krusts, lai godinātu vietu, kur atdusas Liepājas cilvēki – dzelzceļnieku ģimenes, kurus turp izveda kara izskaņā. Patvertne, kurā viņi apmetās, tika sabombardēta. Starp bojāgājušajiem bija arī Ernesta Laumaņa tuvinieki – tēvs, māte, māsa un svainis. Uzlikt uz bojāgājušo kapu kopiņām pirmos no dzimtenes atvestos ziedus bija atbraukusi arī Brigita Ližbovska ar dēlu un meitu.
It kā netīši, bet piemiņas svētbrīdis Gotas kapsētā notika 8. maijā, Ernesta Laumaņa dzimšanas dienā un tieši pēc piecdesmit gadiem, kad viņš pēdējo reizi stāvēja savu kareivju priekšā. Todien majors Laumanis paziņoja, ka karš viņiem ir beidzies.