Ideāla pilsēta

Erika Naivo otrais dzejoļu krājums “Ideālā pilsēta” ir inteliģenti jutīga grāmata. To piepilda un veido ass, vērīgs skatījums, kam nepaslīd garām nedz detaļas, nedz sajūtas, nedz arī laika ritējums, ko dzejas cilvēks izjūt atpakaļritoši, tādā veidā likdams lasītājiem ilgoties pēc kaut kā izbijuša, ātri zūdoša (dūmi, saulriets, ūdens viļņošanās, garāmejošs cilvēks, īsas sarunas u. tml.), bet kas spēj izraut no ikdienības un iegremdēt tādā poētikā, kas arvien apliecina dzejas spēku. Krājuma nosaukums ir atsauce uz renesanses laika gleznu Architectural Veduta, kurā šķietamo ideālumu izjauc figūru aprises, kas spiežas cauri krāsas slānim, kļūdamas par tādiem kā rēgiem, kas šo ideālo pilsētu apdzīvo. Arī Erika Naivo pilsētu “apdzīvo” dažādi garāmslīdoši, mainīgi tēli, bet tieši tāpēc, ka viņi ir tādi, kādi ir, pilsēta iegūst savu “ideālo” raksturu, apliecinādama eksistences absurdu, ko dzejnieks atklāj ar smalkas ironijas palīdzību, un savā ziņā arī šīs pilsētas iemītnieka jēgu – ilgošanos un vēlmi kaut uz mirkli ne-mainīties. Erika Naivo poētiskajā rokrakstā var samanīt līdzību ar Aleksandru Čaku, jo arī viņš tāpat kā Čaks saredz pilsētā dziļu dvēseliskumu, par kuru prot talantīgi pavēstīt tiem, kuri nebaidās no iegremdēšanās dzejas valodā.