Kādā sarunā Manuelam Vilasam uzdod jautājumu, vai romānam “Ordesa” būs turpinājums, un pirmajā brīdī viņš atjoko, ka lieli romāni, tāpat kā dzīve, beidzas ar pēdējo lappusi. Un tomēr – viena cilvēka dzīve (tāpat kā romāns) nav gluži tas pats, kas Dzīve ar lielo burtu, un cilvēka skumjas par aizgājušo mēdz iet roku rokā ar prieku par to, kas paliek. Bet kas īsti paliek un kas ir aizgājis? Tava dzīve, kas palikusi aci pret aci ar tagadni, un tu, kurš, palicis aci pret aci ar sevi, vienlīdz stipri domā gan par mirušajiem vecākiem, gan saviem pieaugušajiem dēliem, kuri arvien retāk ierodas ciemos. Šādā brīdī prieks, acīmredzot, ir jānosauc vārdā, pat vairāk - šie vārdi, kā to dara Manuels Vilass, ir jānodrukā grāmatā. Bet – vai ar to būs līdzēts?
Tulkotājs Edvīns Raups