Autors īpaši izceļ latvisko “labā” izpratni, secinot, ka “latviešiem darīt labu nozīmē veicināt visu veicināmo”, bet kā spilgtāko šī “veicināmā” piemēru autors min labu veselību, dzīvotspēju.
“Labā” meklējumi dainās savieno autoru ar formantu sa- - tas ir priedēklis daudzos darbības vārdos un lietvārdos, kas izsaka savietojamību un rāda ceļu ārā no pretrunām. “Labo” iekļauj arī autora uzskaitītie desmit dainās rodamie morālo vērtību ieteikumi, tādi kā “izglītoties visu mūžu”, “nodrošināt savu materiālo labklājību” un “saprast savas dzīves jēgu”. “Labā” pretstatu “ļauno” dainu kontekstā autors vērtē salīdzinājumā ar citu tautu filozofiskiem un reliģiskiem izpaudumiem, secinot, ka dainu filozofijā “nav vietas ļaunajam kā lielam spēkam”.
Autors skāris arī dainu lomu ģimenes sadzīves jautājumu risināšanā – te jāizceļ savdabīgi izvērstā filozofu un dzejnieku – Platona, Krišjāņa Barona, Zigmunda Freida, Raiņa, Imanta Ziedoņa un Žaka Deridā – intervēšana jautājumos par mīlu – un arī seksualitāti, turklāt norādot, ka dainas “..neuzskata seksuālo mīlu par kaut kādu grēku..”
Autors dalās pārdomās “par demokrātiskās iekārtas ieviešanu atjaunotajā Latvijas valstī” un par to, vai demokrātija atbilst latviešu pašu dzīvesziņai, pasaules uzskatam, pamatfilozofijai.
Darbā lasītājs iegūs daudzas interesantas atziņas arī par saimnieciskās dzīves modeļiem, dainās ielikto īpašo “kapitālisma” uztveri, piemēram, atziņu: “Labs saimnieks kopā ar saimnieci savā sētā lika pamatus latviešu demokrātijai ar gandrīz vienlīdzīgām tiesībām, brīvu darba vietas izvēli, respektu pret otru personu un draudzīgu sadzīvi.”