Garīgā atmoda

Sējums ir sadalīts piecās daļās. Pirmajā daļā ir runa par vispārējo valdošo vienaldzību un bezatbildību, kas ir tik izplatīta mūsu laikmetā, un par to, ka esošajā situācijā apzinīga kristieša pienākums – caur sevis paša labošanos, lēnprātīgu rīcību, ticības apliecinājumu un lūgšanām – ir palīdzēt
citiem. “Es neaicinu ņemt rokās plakātus,” saka Viedais, “bet pacelt rokas uz Dievu.”

Otrajā grāmatas daļā tēvs Paīsijs, lasītāju neierobežojot ar aicinājumu paveikt tikai vienu varoņdarbu, iekvēlina dedzību uz garīgo darbu, pēc kā katram paliek viņa spēkiem un uzcītībai atbilstoša cīņa, kas ir vērsta uz to, lai dzīvotu paradīzē jau uz zemes, tas ir, dzīvot Kristū.

Trešajā daļā tiek stāstīts par īslaicīgo antikrista diktatūru, kas kristiešiem dos labvēlīgu iespēju vēl vienu reizi, pēc Svētās Kristīšanas, apzināti apliecināt ticību Kristum, veikt varoņdarbu un jau iepriekš gavilēt par Kristus uzvaru pār sātanu. Kā teica Starecs, šādu iespēju apskaustu pat svētie: “Daudzi svētie lūgtu dot tiem iespēju dzīvot mūsu laikos, lai varētu paveikt varoņdarbu. Bet šāda iespēja ir dota mums… Mēs neesam tā cienīgi, bet vismaz to atzīstam.”

Lai mēs varētu cienīgi pārdzīvotu šādus grūtos laikus, sevī ir īpaši jāattīsta drosme un uzupurēšanās gars. Par to, no kura avota būtu jāsmeļas spēki jebkādu grūtību pārvarēšanai, tiek stāstīts ]šī sējuma ceturtajā daļā, kas ir veltīta Dievišķajai Providencei, ticībai, paļāvībai uz Dievu un Viņa sniegtajai palīdzībai.

Un, visbeidzot, grāmatas piektajā daļā ir uzsvērta sirds lūgšanas nepieciešamība un spēks, “kas ir spēcīgs ierocis”, lai uzveiktu aizvien vairāk un vairāk izpletušos ļaunumu. Starecs aicina mūkus būt pilnīgā kaujas gatavībā, gluži kā kareivjus kara laikā. Viņš mudina inokus ar lūgšanām nepārtraukti līdzēt Pasaulei un censties pasargāt no izmaiņām īsteno mūku dzīves garu, saglabāt ieraugu nākamajām paaudzēm. Nobeiguma daļā ir definēta dzīves dziļākā jēga un uzsvērta grēknožēlas nepieciešamība.