Oskars Tarvids pamanīja trūkumus un nepilnības manis veidotajā filmā un tos aizlāpīja, transformējot “Izmisuma” vēstījumu nākamajā līmenī, tādā veidā ļaujot šim stāstam turpināt aktualizēties un pielāgoties nemitīgi mainīgajai sabiedrībai. Pamatkodols gan paliek nemainīgs — nodot apkārtējiem līdzcilvēkiem sajūtu, ka šajā iekšējo pārdzīvojumu pasaulē neesam vieni un ar līdzīgām problēmām mēs saskaramies visi, nešķirojot vecumu, dzimumu, etnisko piederību, rasi un sociālo statusu. Un kas tad ir šī lielā, briesmīgā lieta? Tās ir mūsu līdzpaņemtās bērnības traumas, kas velkas mums pakaļ kā rēgi visu dzīvi un diemžēl ik pa laikam spēj mūs satricināt līdz izmisumam tieši tajā brīdi, kad esam visievainojamākie.